Kas ir finanšu grāmatvedības standartu pārskats?

Katrs šāds standarts risina vienu jautājumu kopumu un atbild uz četriem pamatjautājumiem: kad darījumu atzīst uzskaitē, kā to novērtē, kur to uzrāda finanšu pārskatā un kāda papildu informācija jāatklāj pielikumā. Tieši šī struktūra padara standartu praktiski lietojamu, jo grāmatvedim parasti ir vajadzīgs nevis vispārīgs princips, bet skaidra rīcības kārtība konkrētā situācijā. Tipiski temati ir ieņēmumu atzīšana, nomas darījumi, finanšu instrumenti, pensiju saistības, uzņēmumu apvienošana un aktīvu vērtības samazināšanās.

Standarti nerodas slēgtā kabinetā. Padome vispirms iekļauj jautājumu darba kārtībā, pēc tam sagatavo apspriešanas dokumentu, publicē standarta projektu un vāc rakstiskus komentārus no uzņēmumiem, revidentiem, investoriem un akadēmiskajām aprindām. Notiek arī publiskas sēdes un izmēģinājuma piemērošana. Tikai pēc tam padome balso par galīgo redakciju un nosaka spēkā stāšanās datumu, bieži ar atsevišķiem pārejas noteikumiem lielākiem un mazākiem uzņēmumiem. Šī procedūra ir viens no iemesliem, kāpēc standarti mainās lēni un kāpēc pārejas periodi mēdz būt gari.

Ar Latvijas grāmatvedi šie dokumenti saskaras retāk, nekā varētu šķist. Latvijas uzņēmumi pārskatus gatavo pēc nacionālā regulējuma, bet kredītiestādes un biržā kotētas sabiedrības konsolidētajos pārskatos piemēro starptautiskos finanšu pārskatu standartus, kas Eiropas Savienībā kļūst saistoši pēc apstiprināšanas procedūras. ASV standarti kļūst aktuāli galvenokārt tad, ja uzņēmums ietilpst ASV koncernā un grupas konsolidācijai jāsagatavo dati pēc US GAAP vai ja uzņēmums piesaista ASV investorus. Praksē tad tiek veidota atsevišķa korekciju tabula, kas savieno abas uzskaites sistēmas.

Ja šāda vajadzība rodas, darbu ir vērts organizēt pa soļiem. Pirmkārt, noskaidrojiet, kura puse izvirza prasību un kādā apjomā: bieži vajadzīgs nevis pilns pārskats, bet tikai atsevišķu posteņu dati grupas konsolidācijai. Otrkārt, pieprasiet grupas uzskaites politiku un veidni, jo tieši tā nosaka ikdienas darbu. Treškārt, salīdziniet kontu plānus un izveidojiet pārejas tabulu. Ceturtkārt, apzīmējiet posteņus, kuros sistēmas atšķiras visbiežāk: noma, ieņēmumu atzīšana, uzkrājumi, atliktais nodoklis un valūtas pārrēķins. Piektkārt, vienojieties par termiņiem, jo grupas atskaites parasti jāiesniedz agrāk nekā vietējais gada pārskats. Biežākā kļūda ir censties vienu reizi gadā pārrēķināt visu grāmatvedību ar atpakaļejošu datumu, nevis vest paralēlu uzskaiti no gada sākuma.

Starp abām sistēmām ir gan līdzības, gan atšķirības. Ilgstošs konverģences darbs ir tuvinājis vairākus nozīmīgus tematus, tostarp ieņēmumu atzīšanu, taču atšķirības saglabājas, piemēram, krājumu novērtēšanas metožu pieļaujamībā, aktīvu vērtības samazināšanās testu kārtībā un atsevišķu posteņu uzrādīšanā. Tāpēc pārskatu nedrīkst gatavot, mehāniski aizstājot vienu standartu kopumu ar otru. Ja uzņēmumam patiešām jāstrādā ar divām sistēmām, darbs jāuztic grāmatvedim vai revidentam ar attiecīgu pieredzi, bet spēkā esošie teksti jāskata standartu izdevēju oficiālajās vietnēs, nevis pārstāstos.