Jaunā kritika ir literatūras kritikas veids, kas triumfēja kā dominējošā kritiskā forma 1940. līdz 1960. gados. Džons Krovs Ransoms ir atbildīgs par tā nosaukšanu savā tāda paša nosaukuma grāmatā, kas tika izdota 1941. gadā. Tā ātri kļuva par literatūras un dzejas lasīšanas veidu, un to mācīja gan koledžā, gan vidusskolās. Pamatdoma ir tāda, ka autora nolūks nav svarīgs; pats teksts ir viss, kas būtu jāizpēta.
Literatūras kritika pirms šīs formas bija apsvērusi vairākus veidus, kā interpretēt literatūru, un nebija vienprātības par labāko metodi. Daži kritiķi literatūru vērtēja pēc autora vēstures, parādot, kā darbi bija reprezentatīvi vai atšķīrās no laika periodiem, kuros tie tapuši. Citi vērtēja darbus pēc autora dzīves un pagātnes.
Jaunā kritika ļoti atšķīrās no iepriekšējām formām, jo tā noraidīja autora nolūku un īpaši ignorēja biogrāfisko un vēsturisko informāciju par autoru. Tā vietā literatūra bija jāinterpretē, pamatojoties tikai uz darba vienotību. Jaunam kritiķim autora iecerētais nebija aktuāls, jo darba forma vienmēr mainīja nodomu, radot jaunas nozīmes.
Kritiķa nostāja bija novērtēt dažādus teksta aspektus, kas radīja neskaidrības. Viņš vai viņa analizēja metaforas, līdzību un citus retoriskus tropus, kas izraisīja stresu un pretslodzi, saskaņojot tos, lai atrastu harmoniju darbā. Izmantojot analīzi, kritiķis varēja pastāstīt lasītājiem, kā interpretēt tekstu un kādu vērtību var iegūt, lasot tekstu. Citiem vārdiem sakot, kritiķis kļuva par tulku, caur kuru literatūru varēja saprast.
Turklāt teksts bija jāuzskata par literatūras objektu, pilnīgu sevī. Ja lasītājs sāka ekstrapolēt savu interpretāciju ārpus teksta, viņš vai viņa bija novirzījies no jaunās kritikas. Kritiķim, lasot tekstu, jābūt brīvam no savām izjūtām vai emocionālās reakcijas, un tikai tāda kritika, kas pieķērās tekstam, bija vērtīga. Vēlākie teorētiķi apgalvoja, ka teksta analīzē nevar būt brīvība no sevis un ka šī vēlme analizēt tekstu tā, it kā lasītājs būtu tukša lapa, ir diezgan neiespējama.
Tomēr savā jaunajā paaugstinātajā tulka statusā kritiķi leģitimizēja paši savu profesiju. Grāmatu un rakstu publicēšana, kas skaidroja dzejas un citu rakstu nozīmi, bija literatūras brālēni, jo sniedza nespeciālistam metodi, kā saprast lasīto. Lai gan liela daļa no Jaunās kritikas ir pamatoti atspēkota, šis jaunais, uzlabotais kritiķa statuss paliek.
Šī kritikas forma ietekmēja literāro kanonu, par mākslu uzskatītos materiālus, jo kritiķi varēja norādīt uz tiem darbiem, kas harmoniju panāca ar neskaidrību. Tādējādi daži darbi tika uzskatīti par vērtīgākiem par citiem, kas lielā mērā ietekmēja tos, kuri tika piešķirti kā lasāmviela. Studenti, kuri raksta par šādu materiālu, bieži tika izmesti, jo viņiem nebija izdevies atrast “pareizo” teksta interpretāciju.
Lai gan jaunā kritika joprojām ir noderīgs instruments, lai mācītu studentus par dzejas pamatelementiem, lielākā daļa tās ir atspēkota un aizstāta. Uzvarējušas jaunākas literārās kritikas formas, kas bieži uzskata, ka teksti var radīt vairākas nozīmes, kas ir tieši pretrunā. Šīs teorijas ir no jauna ieviesušas autora nodomu apsvēršanu no psiholoģiskā vai vēsturiskā viedokļa. Citas kritiskās skolas, piemēram, strukturālisms, novērtē teksta īpašo valodu, lai iegūtu vairākas nozīmes.
Labākie atspēkojumi ir noveduši pie vairāku darbu iekļaušanas kanonā. Jaunie kritiķi mēdza vērtēt Rietumu darbus pār jebkuru citu literatūras veidu, turklāt augstāku vērtību piešķīra vīriešu sarakstītajiem darbiem. Feminisma un jaunā vēsturiskā kritiķe ir atjaunojusi daudzus darbus atbilstoši kanonam, ko bija izspieduši Jaunie kritiķi.
Lai gan jaunā kritika vairs nav dominējošā kritiskā forma, zināšanas par to ir būtiskas, lai izprastu literatūras kritikas vēsturi. Viens no izcilākajiem pārskatāmajiem tekstiem ir Klīta Brūksa The Well Wrought Urn. Citi ietekmīgi rakstnieki šajā jomā ir Viljams Empsons un Alens Teits.