Kas ir kupona pirkums un kā centrālās bankas pērk vērtspapīrus?

Mehānisms ir vienkāršs. Centrālā banka no komercbankām vai vērtspapīru tirgotājiem iegādājas valsts obligācijas vai citus vērtspapīrus un samaksā par tiem, kreditējot pārdevēja kontu centrālajā bankā. Rezultātā banku sistēmā palielinās rezervju apjoms, bet vērtspapīru piedāvājums tirgū samazinās, un tas parasti nozīmē šo vērtspapīru cenu pieaugumu un ienesīguma likmju kritumu. Apzīmējums „kupona“ pirkums radies tāpēc, ka tiek pirktas tieši kuponu obligācijas jeb procentus nesoši vērtspapīri, atšķirībā no īstermiņa parādzīmēm, kurām kupona nav. Pretējā virziena darījumu, kurā centrālā banka vērtspapīrus pārdod un tādējādi izņem naudu no sistēmas, ASV praksē sauc par pretējo kupona pirkumu.

Būtiski ir nošķirt tiešu pirkumu no atgriezeniskas operācijas. Repo darījumā centrālā banka pērk vērtspapīrus ar pienākumu tos pēc noteikta laika pārdot atpakaļ, tāpēc likviditātes ietekme ir pagaidu un termiņa beigās viss atgriežas iepriekšējā stāvoklī. Tiešs pirkums turpretī paliek centrālās bankas bilancē, līdz vērtspapīram pienāk dzēšanas termiņš vai līdz tas tiek pārdots. Tieši šī atšķirība ļauj saprast, kāpēc ikdienas likviditātes regulēšanai centrālās bankas izmanto atgriezeniskas operācijas, bet ilgtermiņa procentu likmju ietekmēšanai un ekonomikas stimulēšanai izmanto tiešus pirkumus.

Eirozonā monetāro politiku nosaka Eiropas Centrālās bankas Padome, bet īsteno to Eurosistēma, tas ir, Eiropas Centrālā banka kopā ar eirozonas valstu centrālajām bankām, tostarp Latvijas Banku. Instrumentu klāstā ietilpst galvenās refinansēšanas operācijas, ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas, pastāvīgās noguldījumu un aizdevumu iespējas, kā arī aktīvu iegādes programmas. Tieši aktīvu iegādes programmas pēc būtības ir plašā mērogā veikti tieši vērtspapīru pirkumi, un sabiedrībā tos bieži dēvē par „kvantitatīvo mīkstināšanu“. Latvijas Banka šajās operācijās piedalās kā Eurosistēmas daļa, taču lēmumus par likmēm un iegādēm pieņem ECB Padome kopumā, nevis katra valsts atsevišķi.

Pirkumu apturēšana nenotiek pēkšņi, un tieši tas bieži paliek nepamanīts. Vispirms centrālā banka pārstāj iegādāties jaunus vērtspapīrus, pēc tam pakāpeniski samazina vai pilnībā izbeidz dzēsto vērtspapīru pamatsummu atkārtotu ieguldīšanu, un bilance sāk dabiski sarukt, jo vērtspapīriem pienāk termiņš. Šo virzienu apzīmē ar terminu „kvantitatīvā stingrināšana“. Lasot ziņas, ir vērts atšķirt trīs dažādus paziņojumus, kurus sabiedrībā regulāri sajauc: lēmumu par procentu likmēm, lēmumu par iegāžu apjomu un lēmumu par atkārtotu ieguldīšanu. Tie var mainīties dažādos brīžos un pat pretējos virzienos.

Iedzīvotājam šo operāciju sekas parādās netieši. Kad centrālā banka pērk vērtspapīrus, tirgus likmes mēdz samazināties, un pēc laika tas atspoguļojas hipotekāro kredītu un noguldījumu likmēs; kad pirkumus pārtrauc un bilanci samazina, notiek pretējais. Latvijā lielākajai daļai mājokļa kredītu ir mainīga likme, kas piesaistīta Euribor, tāpēc monetārās politikas maiņa agrāk vai vēlāk parādās ikmēneša maksājumā. Vienlaikus Euribor ir starpbanku tirgus likme, nevis centrālās bankas noteikta likme, tāpēc tā mainās nepārtraukti un ne vienmēr vienā ritmā ar ECB lēmumiem. Svarīgi neizdarīt vienkāršotus secinājumus: monetārā politika darbojas ar nobīdi laikā, un cenu līmeni ietekmē arī enerģijas cenas un fiskālā politika.