Slow Food ir starptautiska organizācija, kuru 1989. gadā dibināja Karlo Petrīni. Lai gan daudzi cilvēki uzskata, ka tā tika dibināta, lai iebilstu pret ātro uzkodu, organizācijas mērķi patiesībā ir daudz atšķirīgi, lai gan biedri principā iebilst pret ātro uzkodu. Mērķis ir stāties pretī ātrai dzīvei, valstij, kas radusies straujas industrializācijas rezultātā. Ātrā dzīve ir novedusi pie tūkstošiem unikālu vietējo kulinārijas tradīciju un ēdienu šķirņu izzušanas, jo rūpnieciski ražoto pārtiku ir viegli iepakot un pārdot. Ātra dzīve ir arī izraisījusi ārkārtēju vides izpostīšanu, un Slow Food mērķis ir novērst ātru dzīvi, sākot ar galdu, bet galu galā pārejot arī uz citiem spēles laukiem.
Slow Food ir vairākas galvenās misijas. Pirmais ir ražot labu, tīru un godīgu pārtiku, kas nozīmē, ka tai ir izcila garša, tā tiek apsaimniekota ilgtspējīgā un veselīgā veidā un novākta labos darba apstākļos. Bioloģiskā daudzveidība ir arī svarīga misijas sastāvdaļa, kas ir izveidojusi Garšas šķirstu, mēģinot saglabāt unikālas pārtikas šķirnes, sākot no mantojuma āboliem līdz unikālām cūku šķirnēm. Organizācija strādā arī, lai savienotu ražotājus un kopproducentus. Termins “kopražotājs” ir Slow Food izgudrojums; ja cilvēki ir informēti par savas pārtikas avotu, ir aktīvi savās kopienās un sazinās ar saviem pārtikas ražotājiem, viņi kļūst par kopražotājiem, kas aktīvi piedalās procesā, nevis ir pasīvi patērētāji.
Lai sasniegtu savus mērķus, organizācijai ir simtiem vietējo nodaļu jeb convivia visā pasaulē. Regulāras sanāksmes notiek, lai runātu par jautājumiem, sākot no svaigpiena siera līdz mežu izciršanai, un Slow Food rīko arī vairākas degustācijas ballītes, lai īstenotu vēl vienu organizācijas mērķi: garšas izglītošanu. Šajās degustācijās viesi var nobaudīt garšas, kuras organizācija cītīgi strādā, lai saglabātu, un var izjust atšķirību starp tradicionāli ražotu pārtiku un amatnieku ražotāju pārtiku.
Protams, ātrā ēdināšana ir pretrunā ar Slow Food vērtībām, kas ietver unikālā kulinārā mantojuma un vides aizsardzību. Taču arī lielākā daļa konvencionālās lauksaimniecības ir pretrunā ar šo ētiku, jo tā ir ļoti mehanizēta, viendabīga pārtika, kas izaudzēta no sēklām, kas izstrādātas tā, lai tās darbotos noteiktā un paredzamā veidā, izmantojot pesticīdus un herbicīdus, un ražu novāc ar nepietiekami apmaksātu darbaspēku, kas strādā bīstamos apstākļos. Organizācija cer izglītot patērētājus, likt viņiem domāt par to, no kurienes nāk viņu pārtika, un galu galā reformēt mūsu dzīvesveidu ne tikai pie galda, bet arī visās mūsu darbībās.