Kas ir garšas garoza?

Receptori uz mēles nodod tikai pamatinformāciju: kāda veida viela un cik daudz. Garoza no tā izveido sajūtu, kurai ir arī intensitāte, atrašanās vieta mutē un, kas ir svarīgākais, vērtējums, vai tas ir labi vai slikti.

Tieši tāpēc garšas garoza atrodas saliņas daivā, kas apstrādā arī iekšējo orgānu sajūtas, sliktu dūšu, sāpes un riebumu. Garša nekad nav neitrāla informācija: tā ir nesaraujami saistīta ar lēmumu norīt vai izspļaut.

Blakus esošā pieres daivas acs dobuma virsma savieno garšu ar smaržu, izskatu un pieredzi. Tur veidojas tas, ko ikdienā saucam par ēdiena garšu, un tur arī notiek piesātinājums: tas pats ēdiens pēc paēšanas šķiet mazāk patīkams, lai gan mēle nav mainījusies.

Garšas atmiņa ir spēcīga. Vienreizēja saindēšanās var uz gadiem padarīt attiecīgo ēdienu nepanesamu. Šī iemācītā izvairīšanās veidojas ļoti ātri, bieži pēc viena gadījuma, un tā ir viena no izteiktākajām mācīšanās formām.

Pilnīgs garšas zudums ir rets, jo trīs dažādi nervi to nodrošina no dažādām mutes daļām. Daudz biežāk cilvēks jūt garšas izzušanu, kad patiesībā zudusi oža, piemēram, iesnu vai vīrusinfekcijas laikā.

Garšas izkropļojums, kad ēdiens šķiet metālisks, rūgts vai pretīgs, ir biežāks nekā zudums. Cēloņu vidū ir zāles, mutes dobuma un zobu problēmas, sausa mute, smēķēšana, staru terapija galvas apvidū, cinka trūkums un dažas nervu sistēmas slimības.

Ja cieš pati garšas garoza, piemēram, saliņas daivas insulta gadījumā, garša var zust pretējā mutes pusē, bet tas reti ir vienīgais simptoms; parasti to pavada citas izpausmes.

Deniņu daivas epilepsijas gadījumā lēkme var sākties ar pēkšņu, neparastu garšas vai smaržas sajūtu. Šāda stereotipiska, atkārtojoša sajūta bez ārēja avota ir iemesls vērsties pie neirologa.

Pie ārsta jādodas, ja garšas pārmaiņas ilgst nedēļas, ja tās parādās pēkšņi kopā ar sejas asimetriju, vājumu vai runas traucējumiem, vai ja tām pievienojas svara zudums ēstgribas trūkuma dēļ. Ar šo nodarbojas ģimenes ārsts, otorinolaringologs un neirologs, un bieži jāiesaista zobārsts. Šeit aprakstīti tikai mehānismi, diagnozi nosaka ārsts.

Visbiežāk to sajauc ar garšas kārpiņām. Kārpiņas ir uztvērēji uz mēles; garoza ir vieta, kur sajūta tiek izveidota. Cilvēks ar veselu mēli, bet bojātu garozu, var neatpazīt garšu, lai gan receptori strādā nevainojami.

Otrs sajaukums ir starp garšas garozu un smaržas garozu. Oža savu ceļu uz garozu iet pavisam citādi: bez talāma pārslēgšanās, tieši uz deniņu daivas iekšējo virsmu. Tāpēc smaržas tik tieši izsauc atmiņas un emocijas.

Trešais sajaukums ir starp garšu un mutes sajūtām, kuras nes trīskāršais nervs. Čili asums, piparmētras vēsums un sarkanvīna savelkošā sajūta nav garšas: tās ir sāpju un temperatūras sajūtas mutes gļotādā. Tieši tāpēc asumu jūt arī uz lūpām un rokām, kur garšas pumpuru nav.

Skolas grāmatās gadu desmitiem bija zīmējums, kurā mēles gals atbild par saldo, malas par skābo un mēles sakne par rūgto. Šī karte ir kļūda, kas radusies, nepareizi tulkojot un pārspīlējot senu pētījumu par sīkām jutības atšķirībām.

Patiesībā visas piecas pamatgaršas var uztvert visos mēles apvidos, kur ir garšas pumpuri, un atšķirības starp apvidiem ir nelielas. To var pārbaudīt pats: neliels saldināta ūdens piliens uz mēles sakni joprojām garšo salds.

Vēl noderīgāks ikdienas eksperiments attiecas uz ožu. Ja ēdot aizspiež degunu, no kafijas, zemenes vai kanēļa paliek tikai rūgtums, skābums vai saldums, bet pazūd viss pārējais. Tas, ko saucam par garšu, lielākoties ir aromāts, kas no mutes nonāk deguna dobumā no aizmugures.

No tā izriet praktiska atziņa: kad iesnu vai vīrusinfekcijas laikā „pazūd garša“, gandrīz vienmēr ir zudusi tieši oža. Ēdiena pievilcību tad var daļēji atgriezt nevis ar vairāk sāls, bet ar tekstūru, temperatūru un mutē jūtamo asumu.