Lipīgie rīsi ir rīsu šķirne, kas ir audzēta tā, lai tā būtu īpaši lipīga un blīva. To audzē Taizemē, Laosā un Ķīnā, un to izmanto daudzu Āzijas valstu virtuvē. Lai gan nosaukums norāda, ka rīsi satur lipekli, patiesībā tie nesatur lipekli, un šajā gadījumā “lipīgs” tiek lietots nozīmē “lipīgs”. Daudzos Āzijas tirgos ir pieejami šāda veida rīsi, un arī daži lielāki veikali to dara, jo īpaši apgabalos ar lielu Āzijas iedzīvotāju skaitu. Tas ir arī populārs ēdiens daudzos Āzijas restorānos kā atsevišķs ēdiens vai kā ēdienreizes sastāvdaļa.
Lipīgo rīsu vēsture aizsākās vismaz 900. gados pēc mūsu ēras un, iespējams, agrāk. Lauksaimnieki apzināti audzēja rīsus to lipīgo īpašību dēļ, un jo īpaši Laosā tie kļuva ārkārtīgi populāri. Izmaiņas rīsu audzēšanas tehnikā un modē izraisīja lipīgo rīsu audzēšanas samazināšanos īslaicīgi, taču divdesmitajā gadsimtā popularitāte atkal pieauga.
Ir pieejami vairāki šo rīsu veidi. Visi parasti ir īsi vai vidēji graudi. Atsēnalotie lipīgie rīsi ir balti, un tos var nopulēt, lai noņemtu dīgļus, vai atstāt tīrus. Nelobītu lipīgo rīsu krāsa var būt no rūsgani brūnas līdz dziļi violeti melnai. Melnie lipīgie rīsi ir ļoti populāri Indonēzijā. Atkarībā no reģiona uzņēmumi var marķēt rīsus kā “botāni rīsi”, “lipīgie rīsi”, “moči rīsi” vai “vaskveida rīsi”.
Daudzos Āzijas desertos par pamatu tiek izmantoti lipīgi rīsi. Bieži vien gatavošanas procesā rīsi tiek nedaudz saldināti, un tādā gadījumā tos var pasniegt kā “saldos rīsus”. To var izmantot arī suši, pikantu rīsu bumbiņu, presēto rīsu kūku un moči pagatavošanai. Daži patērētāji šos rīsus ēd tāpat kā parastos rīsus kā piedevu ēdienreizei, savukārt citi izvēlas tos ēst mazākās porcijās, jo tie var kļūt ļoti bagāti.
Gatavojot lipīgos rīsus, ir noderīgi izmantot nedaudz mazāk ūdens nekā parasti, jo rīsi var sākt sadalīties, ja tie kļūst pārāk mitri. Daudzi pavāri dod priekšroku rīsu tvaicēšanai, ietinot tos marlē un turot virs ūdens līmeņa, tieši šī iemesla dēļ. Rīsus var pagatavot arī kokosriekstu pienā vai buljonā, lai iegūtu bagātīgāku, neparastāku garšu. Atšķirībā no daudzām citām rīsu šķirnēm, lipīgajiem rīsiem ir izdevīgi arī tos maisīt vienu vai divas reizes vārīšanas laikā, lai gan tas nav absolūti nepieciešams.