Kas ir oocīts?

Attīstības ķēdē katrai stadijai ir savs nosaukums, un tie atšķiras pēc hromosomu skaita un dalīšanās stāvokļa. Oogonijs ir dzimumšūnas priekštecis, kas vēl dalās parastā mitozē. Kad šūna iesāk meiozi, to sauc par primāro oocītu. Pēc pirmās meiotiskās dalīšanās pabeigšanas rodas sekundārais oocīts un pirmais polārais ķermenītis.

Sekundārais oocīts ir tas, kas ovulācijas laikā atstāj olnīcu. Tas joprojām nav pabeidzis meiozi: otrā dalīšanās ir apturēta, un tā pabeidzas tikai tad, ja šūnā iekļūst spermatozoīds. Tikai pēc tam patiesā nozīmē rodas olšūna.

Praksē terminu olšūna lieto plaši, arī par ovulēto sekundāro oocītu un par oocītiem, ko iegūst mākslīgās apaugļošanas ciklā. Tas nav kļūda ikdienas valodā, bet dokumentos un embriologa slēdzienos šī atšķirība tiek ievērota, jo ārstēšanas gaitā ir svarīgi, kurā stadijā šūna atrodas.

Oocītu no ārpuses ietver caurspīdīgā zona (zona pellucida), glikoproteīnu apvalks, kas nosaka, kuri spermatozoīdi var pieķerties, un pēc apaugļošanās kļūst necaurlaidīgs pārējiem. Ap to izvietojas starojošais vainags (corona radiata), granulozes šūnu kārta, kas oocītu baro un pavada arī pēc ovulācijas.

Citoplazmā atrodas ļoti liels mitohondriju skaits. Tieši šie mitohondriji nonāk embrijā, jo spermatozoīda mitohondriji pēc apaugļošanās tiek iznīcināti. Tāpēc mitohondriju DNS cilvēkam tiek mantots tikai no mātes, un tā ir arī iemesls, kāpēc mitohondriālās slimības pārmanto pa mātes līniju.

Tieši zem membrānas izvietotas kortikālās granulas. To saturs izdalās uzreiz pēc pirmā spermatozoīda iekļūšanas un ķīmiski izmaina caurspīdīgo zonu, novēršot, ka šūnā iekļūst vēl kāds spermatozoīds. Ja šis mehānisms nenostrādātu, embrijam būtu par daudz hromosomu un tas nebūtu dzīvotspējīgs.

• Caurspīdīgā zona: spermatozoīda atpazīšanas vieta un vēlāk barjera pret vairākkārtēju apaugļošanos.
• Starojošais vainags: granulozes šūnas, kas oocītu baro un uztur tā nobriešanas apturēšanu.
• Kortikālās granulas: nodrošina, ka šūnā iekļūst tikai viens spermatozoīds.
• Mitohondriji: nodrošina embrija agrīno enerģijas apgādi un tiek mantoti tikai no mātes.
• Polārais ķermenītis: maza šūna, kas uzņem lieko hromosomu komplektu un nepiedalās embrija veidošanā.

Meioze ir dalīšanās, kuras rezultātā hromosomu skaits samazinās uz pusi. Vīrieša dzimumšūnās tā noris nepārtraukti un aizņem dažas nedēļas. Sievietei tā ir sadalīta divos posmos, kurus var šķirt gadu desmiti.

1. Augļa dzīvē oogoniji dalās un pēc tam iesāk meiozi, kļūstot par primārajiem oocītiem.
2. Meioze apstājas pirmās dalīšanās profāzē, un šajā stāvoklī šūnas paliek līdz pat pubertātei un tālāk.
3. Katrā menstruālā ciklā neliela folikulu grupa atsāk augšanu; lielākā daļa no tām iet bojā.
4. Izvēlētajā folikulā tieši pirms ovulācijas luteinizējošā hormona pīķis ļauj pabeigt pirmo meiotisko dalīšanos.
5. Rodas sekundārais oocīts un pirmais polārais ķermenītis; hromosomu skaits ir samazināts uz pusi.
6. Meioze apstājas otro reizi, otrās dalīšanās metafāzē; šajā stāvoklī šūna ovulē.
7. Ja spermatozoīds iekļūst šūnā, otrā dalīšanās tiek pabeigta un izdalās otrais polārais ķermenītis.
8. Tikai tagad abu vecāku hromosomu komplekti apvienojas un sākas embrija attīstība.

Oocīta stadiju vienmēr vērtē kopā ar folikula stadiju, jo tieši folikuls nodrošina nobriešanai nepieciešamos apstākļus. Ultrasonogrāfijā ārsts redz nevis pašu oocītu, bet folikulu, kurā tas atrodas.

Oocītu krājums izveidojas augļa dzīvē, un tā lielākais apjoms ir vēl pirms piedzimšanas. Jau augļa periodā sākas straujš samazinājums, kas turpinās visu mūžu. Konkrētas aplēses dažādos avotos atšķiras, taču kopējā aina ir vienāda: piedzimstot oocītu ir daudz mazāk nekā augļa periodā, pubertātē mazāk nekā piedzimstot, un menopauzes laikā rezerve praktiski ir izsīkusi.

Būtiski, ka lielākā daļa oocītu nepazūd ovulējot. Tikai neliela daļa no visa mūža krājuma kādreiz tiek ovulēta; pārējie iet bojā pakāpeniskā, hormonāli neatkarīgā procesā, ko sauc par atrēziju. Tāpēc arī grūtniecības, zīdīšana vai hormonālā kontracepcija oocītu rezervi būtiski nesaudzē un nepagarina.

Menopauze iestājas nevis tāpēc, ka hormoni pēkšņi beidzas, bet tāpēc, ka folikulu, kas spētu uz tiem atbildēt, vairs nepietiek. Tieši tāpēc šajā periodā gonadotropīnu līmenis asinīs kļūst augsts: smadzenes stimulē arvien vairāk, bet atbildi vairs nesaņem.

Šī ir tā oocīta īpašība, kuru īsi kopsavilkumi parasti nepiemin. Hromosomas primārajā oocītā gadu desmitiem tur kopā olbaltumvielu gredzeni, ko sauc par kohezīniem. Tie tiek izveidoti vēl augļa dzīvē un vēlāk praktiski netiek atjaunoti. Ar gadiem šie savienojumi pavājinās, un dalīšanās brīdī hromosomas var sadalīties nevienmērīgi.

Rezultāts ir aneuploīdija, tas ir, nepareizs hromosomu skaits embrijā. Lielākā daļa šādu embriju neiesakņojas vai grūtniecība pārtrūkst ļoti agrīni, bieži pirms sieviete vispār uzzina par grūtniecību. Tieši tāpēc ar vecumu pieaug gan neiestāšanās, gan agrīna grūtniecības zuduma biežums.

Svarīgi ir tas, ka šis process nav saistīts ar vispārējo fizisko formu, dzīvesveidu vai to, cik jauna sieviete izskatās vai jūtas. Tā ir konkrēta šūnas struktūru novecošanās. Tieši šī iemesla dēļ oocītu sasaldēšana jaunākā vecumā saglabā nevis abstraktu auglību, bet tieši attiecīgā vecuma oocītu kvalitāti.

Vīrieša dzimumšūnas šādai novecošanai pakļautas daudz mazāk, jo tās tiek veidotas no jauna visu mūžu, kaut gan arī tēva vecums ietekmē atsevišķu jaunu mutāciju biežumu.

Pašu oocītu parastos izmeklējumos redzēt nevar. Vērtē folikulus un hormonus, kas atspoguļo to skaitu. Nevienam no šiem rādītājiem nav absolūtas pareģojošas vērtības: tie norāda uz rezerves apjomu, nevis uz oocītu kvalitāti un noteikti ne uz konkrētas grūtniecības iespējamību.

Oocītus tiešā veidā iegūst tikai mākslīgās apaugļošanas ciklā, punktējot folikulus caur maksts sieniņu ultrasonogrāfijas kontrolē. Embriologs pēc tam mikroskopā novērtē, cik no iegūtajām šūnām ir nobriedušas.

Ar auglības jautājumiem nodarbojas ginekologs, bet specializētu izmeklēšanu un ārstēšanu veic reproduktologs sadarbībā ar embriologu. Pie ārsta ieteicams vērsties, ja grūtniecība neiestājas gada laikā, bet pēc trīsdesmit pieciem gadiem jau pēc aptuveni pusgada regulāras dzimumdzīves bez kontracepcijas.

• Antimillera hormons (AMH): ražo augošie folikuli, un tā līmenis aptuveni atspoguļo rezerves apjomu.
• Antrālo folikulu skaitīšana ultrasonogrāfijā: veic cikla sākumā, papildina AMH rezultātu.
• FSH un estradiols cikla trešajā vai ceturtajā dienā: netieši rāda, cik viegli olnīcas reaģē.
• Folikulometrija: atkārtota ultrasonogrāfija cikla laikā, lai sekotu dominējošā folikula augšanai.
• Oocītu iegūšana punkcijas ceļā: vienīgais veids, kā oocītus novērtēt tieši.

Visbiežāk oocītu sajauc ar folikulu. Folikuls ir šķidruma pildīta struktūra olnīcā, kas redzama ultrasonogrāfijā, bet oocīts ir viena mikroskopiska šūna tās iekšienē. Tāpēc, piemēram, liels folikulu skaits ultrasonogrāfijā nenozīmē, ka tikpat daudz būs izmantojamu oocītu.

Otra bieža neskaidrība ir starp oocītu un embriju. Oocīts satur tikai mātes hromosomas un pats par sevi attīstīties nespēj. Embrijs rodas tikai pēc apaugļošanās, un juridiski un ētiski tas ir pavisam cits jēdziens, kas ir svarīgi, izvēloties starp oocītu un embriju sasaldēšanu.

Trešā neskaidrība attiecas uz olnīcu cistām. Nobriedis folikuls, kas nav ovulējis, ultrasonogrāfijā var izskatīties kā cista, taču tā ir funkcionāla un parasti pati izzūd dažu ciklu laikā. Tas nav tas pats, kas patiesi olnīcu audzēji, un atšķirību nosaka ārsts pēc izskata, izmēra un novērošanas gaitā.