Paternitātes prasība ir juridiska darbība, kas tiek veikta, lai noteiktu bērna tēva identitāti. Šāda veida prasības ierosināšanai ir vairāki iemesli, taču lielākā daļa prasību tiek iesniegtas, lai noteiktu viena vai abu iesaistīto vecāku finansiālu vai morālu atbildību. Prasību par paternitāti var izmantot arī, lai iegūtu apmeklējuma tiesības vai atrisinātu strīdīgu jautājumu. Vecāki var arī izvairīties no šāda veida uzvalkiem, noslēdzot draudzīgu privātu vienošanos.
Paternitātes prasību var iesniegt vairākas personas. Mātes bieži tos iesniedz, lai likumīgi noteiktu tā vīrieša identitāti, kurš ir bijis attiecīgā bērna tēvs. Šo juridisko lēmumu var izmantot, lai tiesātos par uzturlīdzekļiem un citiem pabalstiem. Vīrietis var iesniegt šāda veida prasību tiesā, lai noskaidrotu savu stāvokli lietā, un bērns var iesniegt prasību, lai noskaidrotu, kas ir viņa tēvs. Dažas valsts aģentūras var arī ierosināt paternitātes prasības, jo īpaši strīdīgas adopcijas gadījumos.
Viens no labākajiem paternitātes noteikšanas veidiem ir asins analīze, ko tiesa var nozīmēt, ja vecāki nevar vienoties. Ja asins analīzes liecina, ka attiecīgais vīrietis nav bērna tēvs, prasība tiek noraidīta. Savukārt pārbaudes rezultāts var liecināt, ka vīrietis ir bērna tēvs, un tādā gadījumā tiesa parasti strādās ar vecākiem, lai panāktu vienošanos par aizgādību, uzturlīdzekļiem un ar to saistītiem jautājumiem.
Daudzos gadījumos paternitātes prasību iesniedz neprecēta sieviete. Tiek pieņemts, ka laulātā pāra vīrs ir visu laulībā dzimušo bērnu tēvs, ja vien nav pierādīts pretējais. Vīrs var izmantot paternitātes prasību, lai pierādītu laulības pārkāpšanas gadījumu un, iespējams, atbrīvotu sevi no jebkādas finansiālas atbildības pret bērnu, kurš nav viņam piederīgs.
Parasti paternitātes lietu izskata jurists, kurš specializējas ģimenes tiesībās, piemēram, šķiršanās, starpniecības un strīdos par bērna aizbildniecību un atbalstu. Advokātam parasti ir nopietnas pārrunas ar personu, kas iesniedz prasību, lai pārliecinātos, ka prasībai ir nopietns pamats un tā netiks uzskatīta par uzmākšanos vai “traucējumu” prasību. Atkarībā no reģiona, kurā ir iesniegta prasība, prasību var izskatīt arī ģimenes tiesā, nevis vispārējā tiesā. Atsevišķos gadījumos ar tiesas starpniecību tiek piedāvāti mediācijas un citi atbalsta pakalpojumi, mēģinot situāciju atrisināt draudzīgi, neatkarīgi no lietas iznākuma.