Kas ir pirkstu cīpslas?
Īsā atbilde
Pirkstu cīpslas (tendines digitorum) ir blīvi saistaudu pavedieni, kas pārnes apakšdelma muskuļu spēku uz pirkstu kauliņiem. Pašos pirkstos muskuļu vēderu nav, tāpēc katru pirksta locīšanas un iztaisnošanas kustību veic muskulis, kas atrodas apakšdelmā, bet darbojas caur garu cīpslu.
Plaukstas pusē iet divas locītājcīpslu kārtas. Dziļā pirkstu locītājmuskuļa (musculus flexor digitorum profundus) cīpsla piestiprinās pie naga falangas pamatnes un saliec pirksta galējo locītavu. Virspusējā pirkstu locītājmuskuļa (musculus flexor digitorum superficialis) cīpsla piestiprinās pie vidējās falangas un saliec vidējo locītavu. Interesanti, ka virspusējā cīpsla pirksta pamatnē sašķeļas divās daļās un ļauj dziļajai cīpslai izlīst tai cauri, tāpēc tā, kas sākumā bija augšā, beigās atrodas zem otras.
Rokas virspusē pirkstu atliecējmuskuļa cīpsla nepiestiprinās pie viena kaula, bet izplešas plānā trīsstūrveida plāksnē, ko sauc par atliecēja aponeirozi. Tajā ieaužas arī plaukstas mazie muskuļi, tāpēc pirkstu iztaisnošana ir vairāku muskuļu kopdarbs, nevis vienas cīpslas vilkme.
Locītājcīpslas neguļ brīvi. Tās tur pie kaula piestiprinātas gredzenveida un krustveida saites, ko sauc par cīpslu apvalka skriemeļiem. Ja to nebūtu, saliecot pirkstu, cīpsla atlēktu no kaula kā loka aukla, un pirksts nespētu aizvērties līdz galam. Ap cīpslām atrodas sinoviālie apvalki (vaginae synoviales tendinum) ar slīdvielu, kas ļauj tām kustēties gandrīz bez berzes.
Cīpslu audi sastāv galvenokārt no cieši sakārtotām I tipa kolagēna šķiedrām, kas novietotas paralēli vilces virzienam. Tas dod milzīgu izturību stiepē, bet ļoti maz elastības un ļoti maz asinsvadu.
Kāpēc cīpslas dziedē lēni
Locītājcīpslu asinsapgāde nāk pa plānām saistaudu lentītēm, kas pienāk no pirksta kaula puses, bet daļu barības vielu cīpsla saņem vienkārši difūzijas ceļā no apvalka šķidruma. Šāda apgāde ir taupīga, taču lēna.
Tieši tāpēc pārrauta cīpsla nesadzīst pati, ja gali ir attālinājušies, un pēc šūšanas atveseļošanās mērāma mēnešos, nevis nedēļās. Tieši tāpēc arī pēc operācijas tik svarīga ir agrīna, kontrolēta kustība: pilnīgā mierā cīpsla pielīp apkārtējiem audiem un pirksts paliek stīvs, kaut šuve ir sadzijusi.
Ar cīpslu bojājumiem nodarbojas rokas ķirurgs, traumatologs ortopēds un rehabilitācijas speciālists kopā ar ergoterapeitu.
Biežākās problēmas un to pazīmes
Stenozējošais tenosinovīts jeb „lecošais pirksts“ rodas, kad cīpslas apvalka pirmais gredzens plaukstas pamatnē sabiezē un cīpsla tam grūti paiet cauri. Pirksts saliecas normāli, bet iztaisnojas ar raksturīgu paklikšķināšanu vai uz brīdi iesprūst saliektā stāvoklī, un no rīta simptomi parasti ir izteiktāki.
Ja, pieķeroties pretinieka kreklam vai pievelkoties, pēkšņi rodas sāpes pirksta pamatnē un pēc tam pirksta galējā locītava vairs nesaliecas aktīvi, tā var būt dziļās locītājcīpslas atraušanās no naga falangas. Ja pēc trieciena pa iztaisnota pirksta galu naga falanga nokarājas un cilvēks to nespēj pacelt, runa ir par atliecēja cīpslas bojājumu, ko dēvē par āmura pirkstu.
Īpaši bīstams ir strutains locītājcīpslas apvalka iekaisums pēc dūriena vai koduma plaukstā. Tam raksturīgs vienmērīgi pietūcis, nedaudz saliekts pirksts, kas ir sāpīgs visā cīpslas garumā un kļūst asi sāpīgs, mēģinot to iztaisnot. Šis ir steidzams ķirurģisks stāvoklis, un tādā gadījumā pie ārsta jādodas tajā pašā dienā.
Vispārīgs noteikums: ja pēc griezuma, dūriena vai raviena pirkstu vairs nevar aktīvi saliekt vai iztaisnot, ārsts jāapmeklē pat tad, ja brūce izskatās maza un sāpes ir nelielas.
Cīpsla nav saite
Cīpsla savieno muskuli ar kaulu un pārnes vilkmi, bet saite (ligamentum) savieno divus kaulus un ierobežo locītavas kustību. Ikdienas runā abus vārdus mēdz jaukt, taču atšķirība ir būtiska: pārrauta cīpsla nozīmē zaudētu kustību, pārrauta saite nozīmē nestabilu locītavu.
Pirkstos līdzās cīpslām ir arī saites, piemēram, sānu saites pie katras locītavas un plaukstas puses šķiedru plāksnīte, kas neļauj locītavai pārliekties atpakaļ. Vienkāršs pārbaudes jautājums: ja kustība nav iespējama, domā par cīpslu; ja pirksts kustas, bet klaudz sānis, domā par saiti.
Mazs eksperiments, kas izskaidro daudz
Nolieciet plaukstu uz galda un pieliekiet vidējo pirkstu zem plaukstas, pārējos atstājot taisnus. Tagad pamēģiniet pacelt zeltnesi no galda. Tas gandrīz neizdodas, kaut gan īkšķis, rādītājpirksts un mazais pirkstiņš paceļas viegli. Iemesls ir tas, ka pirkstu atliecējcīpslas rokas virspusē savā starpā savieno šķērssaites, un zeltneša cīpslu tur nofiksē blakus esošā vidējā pirksta stāvoklis.
Otra noderīga parādība ir saukta par tenodēzes efektu. Atslābiniet roku un atlieciet plaukstas locītavu uz augšu: pirksti paši sakļaujas dūrē, jo locītājcīpslas kļūst garuma ziņā nepietiekamas. Noliecot plaukstu uz leju, pirksti paši atveras. Tas nav muskuļu darbs, bet vienkārša mehānika, un to izmanto rehabilitācijā, lai cilvēks ar paralizētiem plaukstas muskuļiem varētu satvert priekšmetu.
Šie divi mājas eksperimenti labāk par jebkuru definīciju parāda galveno: pirksts ir nevis patstāvīgs orgāns, bet apakšdelma muskuļu tālvadības gals.