Planētu miglājs ir parādība, kas rodas, kad maza vai vidēja izmēra zvaigzne tuvojas sava dzīves cikla beigām. Lai gan ļoti lielas zvaigznes beidz savu dzīvi gaismas sprādzienā, ko sauc par supernovu, mazākas zvaigznes izzūd pakāpeniski, gāzēm un starojumam izejot no to kodola. Pirmais planētu miglājs tika atklāts 1764. gadā, un kopš tā laika ir atrasti vairāk nekā 2,000 miglāju, no kuriem lielākā daļa atrodas Piena Ceļa galaktikā. Planētu miglājs tā nosaukts, jo izplūstošās gāzes veido planētai līdzīgu formu, taču šiem debess ķermeņiem ar planētām tradicionālajā izpratnē ir maz sakara.
Zvaigznēm ir neticami ilgs dzīves cikls, un tās var ilgt miljardiem gadu. Visā zvaigznes dzīves laikā kodolā notiek kodolsintēzes process, kurā nepārtraukti saistās ūdeņraža un hēlija atomi. Laika gaitā šī saplūšana turpinās pieaugošā ātrumā, jo zvaigznē tiek izmantots arvien vairāk ūdeņraža. Galu galā kodols sāk smelt ūdeņradi no zvaigznes ārējiem slāņiem, kā rezultātā rodas nopietna nestabilitāte, kas nojauc zvaigznes aizsargapvalku. Tas ļauj daudzajām zvaigznē atrodamajām dabas gāzēm izkļūt atmosfērā, veidojot sava veida mākoni ap zvaigznes kodolu.
Atlikušie kodolsintēzes procesi kodolā rada UV starojumu, kas silda šīs apkārtējās gāzes. Šis karstums liek gāzēm mirdzēt dažādās krāsās, radot planētu miglāju. Šim miglājam var būt dažādas formas atkarībā no tajā esošo gāzu veida un zvaigznes dzīves posma. Dažiem no tiem ir cieta diska forma, kas atgādina planētu, savukārt citiem ap kodolu ir gredzenveida izskats. Daži no tiem ir ļoti unikāli, un lielākā daļa nav apaļi kā tradicionālais planetārā miglāja attēls.
10,000 50,000 līdz XNUMX XNUMX gadu laikā ap kodolu esošās gāzes galu galā izkliedējas un pārvietojas kosmosā. Kad šīs gāzes ir pazudušas, planētu miglājs beidz pastāvēt, un paliek tikai zvaigznes kodols. Šis kodols ir pazīstams kā baltais punduris, un laika gaitā tas pakāpeniski izgaist, līdz vairs nerada gaismu.
Papildus aizraujošajiem zinātniekiem un astronomiem šīm parādībām ir arī liela nozīme jaunu zvaigžņu veidošanā. Kad vecās zvaigznes izmirst, gāzes, ko tās izdala, vispirms veido planētu miglāju, pēc tam pakāpeniski izplūstot kosmosā. No šejienes šīs gāzes ir jaunu zvaigžņu celtniecības bloki, lai gan šis process notiek ļoti lēni tūkstošiem vai pat miljonu gadu laikā.