Pneimocīti ir šūnu veids, kas izklāj plaušu gaisa maisiņus vai alveolas. Alveolas ir ķermeņa gāzu apmaiņas vieta, kas attiecas uz procesu, kurā skābeklis no ieelpotā gaisa nonāk asinsritē, un oglekļa dioksīds (CO2) tiek izņemts no asinīm un izelpots. Pneimocīti galvenokārt darbojas, atbalstot alveolu funkcijas, un tos var iedalīt divos apakštipos: I tips un II tips.
I tipa pneimocīti ir garas un plānas šūnas, kas ir saplacinātas lielā laukumā un tāpēc veido aptuveni 95 procentus no alveolārās virsmas, lai gan tie veido tikai aptuveni 40 procentus no faktiskajām šūnām. Šīs šūnas veido alveolu sienas struktūru, nodrošina skābekļa un oglekļa dioksīda apmaiņu alveolos un palīdz kontrolēt šķidruma kustību starp starpšūnu un gaisa telpu. Šo šūnu plāns padara tās īpaši jutīgas pret mehāniskiem vai toksiskiem ievainojumiem, un tām trūkst mitotiskā potenciāla, un tāpēc tās nespēj atjaunoties.
Otrais alveolāro šūnu veids, II tipa pneimocīti, ir mazas, kuplas šūnas, kas veido aptuveni 3 procentus no alveolārās virsmas un veido apmēram 60 procentus no faktiskajām šūnām. Atšķirībā no I tipa šūnām šīm šūnām ir mitotisks potenciāls, kas ļauj tām vairoties un diferencēties par izšķirošajām I tipa šūnām, aizstājot tās pēc traumas. Svarīga II tipa šūnu funkcija ir plaušu virsmaktīvās vielas ražošana un sekrēcija — šķidrums, kas pārklāj gaisa maisiņus un samazina plaušām elpošanai nepieciešamo darba apjomu.
Plaušu virsmaktīvā viela ir olbaltumvielu un fosfolipīdu maisījums, kas pilnībā pārklāj alveolas un veicina plaušu elastību. Divas galvenās plaušu virsmaktīvās vielas funkcijas ir palielināt plaušu gāzu apmaiņas spēju un samazināt alveolu virsmas spraigumu, kas samazina piepūles apjomu, kas nepieciešams, lai iedvesmas laikā uzpūstu plaušas. Ja plaušās ir šī šķidruma nepietiekamība, tās var būt pakļautas daļējai vai pilnīgai sabrukšanai, ko sauc arī par atelektāzi.
Putekļu šūnas jeb alveolārie makrofāgi ir fagocītu tipa šūnas, kas atrodas netālu no pneimocītiem. Tie atrodas pie galvenās robežas starp ķermeni un ārpasauli – apgabalā, kur saimnieks ir īpaši neaizsargāts pret patogēnu, toksīnu un svešķermeņu iebrukumu, un saimnieka aizsardzība ir viņu galvenā funkcija. Putekļu šūnas parasti reaģē uz svešām vielām, tās aprijot un sagremot; tomēr, ja draudi ir pārāk lieli, lai tos kontrolētu tikai ar fagocitozi, šīs šūnas spēj arī atbrīvot virkni proinflammatorisku citokīnu, lai izsauktu ķermeņa lielāku imūnreakciju.