Prepozīcijas apstākļa vārdam ir prievārda forma, kas nozīmē, ka tas parasti ir tāda paša veida vārds, taču tas teikumā darbojas kā apstākļa vārds. Piemēram, teikumā “Viņš nokrita” vārds “lejā” līdzinās prievārdam, kas tiek lietots teikumā, piemēram, “Nokāp pa kāpnēm”. Tomēr iepriekšējā piemērā tas darbojas kā apstākļa vārds, kas apraksta darbības vārdu “nokrita”, nevis sniedz informāciju par atrašanās vietu. Prepozīcijas apstākļa vārds bieži tiek atrasts teikuma beigās, un tam neseko objekts, kas ir daļa no prepozīcijas frāzes, piemēram, otrajā piemērā “kāpnes”.
Jebkura veida vārda pamatelementi ir tā forma un funkcija, kas raksturo vārda izskatu un to, kā tas darbojas teikumā. Prepozīcijas apstākļa vārdam ir prievārda forma, tas var radīt zināmu apjukumu jaunās valodas runātājiem. Tas nozīmē, ka tie bieži ir tādi vārdi kā “iekšā”, “ieslēgts” un “apkārt”, kurus teikumā parasti izmanto kā prievārdus. Tomēr atšķirībā no citiem lietojumiem prepozīcijas adverbā pēc tā nav iekļauts objekts, kas sniedz informāciju par to, kur kaut kas atrodas vai notiek, piemēram, prepozīcijas frāzes “uz galda” vai “zem gultas”.
Prepozīcijas apstākļa vārds teikumā darbojas kā apstākļa vārds, kas nozīmē, ka tas modificē vai apraksta darbības vārdu un notiekošo darbību. Piemēram, teikumā “Mums vajadzētu iet ārā” vārds “ārpus” ir priekšvārda apstākļa vārds, kas maina darbības vārdu “staigāt”. Šī funkcija ir tāda pati kā apstākļa vārdam, piemēram, “ātri” teikumā “Mums vajadzētu ātri staigāt”, izņemot to, ka tas ir priekšvārds, nevis pazīstamā apstākļa vārda forma, kas beidzas ar “-ly”. Tomēr abos teikumos apstākļa vārds sniedz papildu informāciju un modificē darbības vārdu, un šajos divos piemēros tie abi nāk aiz darbības vārda.
Tomēr viens veids, kā prievārda apstākļa vārds atšķiras no citiem veidiem, ir tas, ka apstākļa vārdus parasti var pārvietot teikuma ietvaros. Iepriekš minēto piemēru varētu pārrakstīt kā “Mums vajadzētu ātri staigāt”, un tas joprojām ir saprātīgs. Tomēr prievārda apstākļa vārdu nevar pārvietot, jo tam ir prievārda forma; “Mums vajadzētu staigāt ārā,” joprojām var būt saprotams, taču tas ir gramatiski nepareizi un neērti lasīt vai teikt. Šie apstākļa vārdi parasti atrodas teikuma beigās, un tiem neseko objekts, kā tas ir standarta prievārdi. “Domā ārpus kastes” izmanto “ārpus” kā prievārdu, pieprasot objektam “kaste”, lai iegūtu nozīmi.