Primārās antivielas ir ķermeņa imūnsistēmas daļas, kas tieši uzbrūk svešiem iebrucējiem organismā, piemēram, baktērijām. Antivielas ir paredzētas, lai atpazītu un iznīcinātu vai neitralizētu konkrētu vīrusu, baktērijas vai citu neatpazītu objektu, kas atrodams cilvēka sistēmā. Antivielas ir vai nu primārās, kas nozīmē, ka tās saistās tieši ar mērķa iebrucēju, vai sekundāras, kas nozīmē, ka tās tā vietā saistās ar primāro antivielu vai iznīcinātā iebrucēja paliekām. Zinātniskajos pētījumos tiek izmantotas gan primārās, gan sekundārās antivielas, lai identificētu un uzraudzītu noteiktus vīrusus vai citus mikroskopiskus aģentus.
Kad ķermenis sastopas ar iebrucēju, kas pazīstams kā antigēns, tas rada antivielu, lai ar to cīnītos. Šī antiviela pastāv tikai, lai meklētu un iznīcinātu noteikta veida antigēnu. Piemēram, antivielas pret konkrētu gripas vīrusa celmu saistās ar konkrēto gripas vīrusu un iznīcina to, pirms tam ir iespēja saslimt.
Antivielas ir Y formas un satur reģionu katra Y atzara galā, kas pazīstams kā paratops. Paratops ir veidots tā, lai tas varētu saistīties ar noteiktu antigēnu. Daļa no antigēna, kas pazīstama kā epitops, iekļaujas paratopā un tiek iesprostots. Tāpat kā puzles gabals iekļaujas tikai vienā citā puzles daļā, primārā antiviela pieņems tikai vienu noteiktu antigēna epitopa veidu. Antiviela var bloķēt, piemēram, konkrētu vīrusa celmu, bet nebloķēs visus vīrusa celmus.
Atšķirībā no primārās antivielas ir sekundārā antiviela, kas tieši nesaistās ar svešu iebrucēju. Tā vietā tas saistās ar primāro antivielu vai svešā iebrucēja atlikušo fragmentu. Sekundārās antivielas tiek izmantotas zinātniskos nolūkos, lai identificētu organismā atrodamos vīrusus un baktērijas. Primārās antivielas bieži ir nemarķētas, bet sekundārās antivielas ir. Kad tie saistās ar primāro antivielu, zinātnieks var novērot, kāda veida primārās antivielas un antigēni ir atrodami paraugā.
Primāro un sekundāro antivielu izmantošana ir svarīga, lai izprastu un pētītu slimības, piemēram, Alcheimera slimību. Rūpīgi kontrolētas primārās antivielas saistīsies ar ļoti specifisku antigēnu, un zinātnieki var izmantot šīs zināšanas, lai precīzi noteiktu, kāda veida antigēni ir atrodami slima cilvēka organismā. Tas arī parāda, vai antiviela nedarbojas pareizi un uzbrūk veseliem elementiem, nevis nevēlamiem svešķermeņiem, tādējādi padarot cilvēku vēl slimāku.