Paredzamā atdeve ir vērtība, ko investori sagaida, ka aktīvs vidēji nopelnīs vai zaudēs noteiktā laika periodā. Precīzāk, tā ir visu iespējamo aktīva finanšu rezultātu summa, kas tiek svērta pēc rezultāta iestāšanās varbūtības. Viegli aprēķināt, izmantojot koka diagrammu, ja aktīvam ir 70 procentu iespēja nopelnīt 6 procentus un 30 procentu iespēja nopelnīt 9 procentus gadā, tad paredzamā aktīva atdeve tiek aprēķināta kā 6.9 procenti. Procenti, dividendes un aktīvu kapitāla pieaugums un zaudējumi ietekmē to paredzamo atdevi. To dēvē arī par vidējo atdevi, un tas ir ieguldītāja labākais nākotnes tirgus uzvedības prognozētājs.
Faktiskā un sagaidāmā atdeve
Atšķirībā no sagaidāmās peļņas faktiskā atdeve ir uzrādītā summa, ko aktīvs ieguvis vai zaudējis noteiktā periodā. Kopējā atdeve ir aktīva faktiskā atdeve ieguldījumu periodā, ieskaitot reinvestēšanas likmes. Maz ticams, ka aktīva faktiskā atdeve būs tieši tāda pati kā paredzamā atdeve, tāpēc aktīvs tiek uzskatīts par “straumē”, ja tā faktiskā un paredzamā atdeve ir pietiekami tuvu. Ja aktīvam ir ievērojami zemāki vai labāki rezultāti par prognozēto atdevi, to sauc par neparastu atdevi, kas var rasties apvienošanās, procentu likmju izmaiņu vai tiesas prāvu dēļ, kas viss ietekmē konkrēto aktīvu, nevis tirgu kopumā.
Prognozēšanas metodes
Lai atklātu un izmantotu neparastu atdevi, investori paļaujas uz dažādām metodēm, lai precīzi prognozētu paredzamo aktīva atdevi. Papildus iepriekš minētajam koka diagrammas aprēķinam, vēl viena vienkārša metode ir ņemt vērā iepriekšējo gada ienesīgumu vēsturisko vidējo. Vēsturiskais vidējais rādītājs nav slikts aprēķins, ja uzņēmumam ir sena vēsture, tam ir precīzi vēsturiskie dati un tas ir maz izmainījis savā struktūrā, politikās un stratēģijās. No otras puses, aprēķinos nav ņemts vērā svārstīgums, kas ir ieguldījumu iespēju cenu svārstību mērs gadu no gada, un tāpēc tas ir diezgan primitīvs novērtējums.
Bezriska aktīvi
Daži ekonomisti ir pamanījuši, ka bezriska aktīviem, piemēram, obligācijām, ir neizskaidrojama, zemāka ilgtermiņa kopējā peļņa nekā nestabilākiem aktīviem, piemēram, akcijām. Tā rezultātā bezriska aktīvi var negatīvi ietekmēt sagaidāmās peļņas aprēķinu. Ekonomisti Edvards K. Preskots un Rajnišs Mehra šo fenomenu nodēvēja par “akciju prēmiju mīklu”, ko ekonomistiem ir bijis grūti saprast. Akciju prēmija ir pārpalikums, kas paliek pāri, ja bezriska aktīvu atdevi atņem no sagaidāmās tirgus peļņas. Mūsdienu ekonomikas modeļi, piemēram, kapitāla aktīvu cenu noteikšanas modelis (CAPM), mēģina atrisināt akciju prēmiju mīklu, novērtējot bezriska aktīvu paredzamo atdevi atšķirīgi no riskantiem aktīviem. Modelis ņem vērā riskanto aktīvu nepastāvību un to jutīgumu pret izmaiņām tirgū.