Romas katolicismā un dažās citās kristiešu grupās sakramentālā teoloģija ir pārliecība, ka Dievs sniedz cilvēcei žēlastību caur noteiktiem ārējiem darbiem, ko iedibināja Kristus. Septiņi sakramenti Romas katolicismā ir Kristības, Euharistijas, Izlīgšanas, Iestiprināšanas, Laulības, Svēto ordeņu un Slimnieku svaidīšanas sakramenti. Dažas kristiešu grupas var atpazīt vismaz dažus no šiem sakramentiem, taču daudzas citas tos dēvē par “priekšrakstiem”, nevis sakramentiem, un atšķiras savā izpratnē par caur tiem izteikto žēlastību.
Sakramentālā teoloģija attīstījās viduslaikos. Pats vārds sakraments nāk no latīņu valodas, kas nozīmē “tas, kas rada svētumu”. Pirmo reizi tas tika izmantots kristīgajā teoloģijā kā grieķu valodas musterion jeb “noslēpuma” tulkojums. Termins sakraments agrīnajā baznīcas vēsturē tika lietots brīvi, jo daži rakstnieki atsaucās uz “darba sakramentu” vai “Tā Kunga lūgšanas sakramentu”, un neviens no tiem nav atzīts par vienu no oficiālajiem baznīcas sakramentiem. Augustīns, rakstot mūsu ēras piektajā gadsimtā, sakramentus definēja kā “neredzamās žēlastības redzamo formu”. Vēlāk Akvīnas Toms precizēja šo definīciju, lai īpaši atsauktos uz darbiem, ko Kristus ir noteicis svētdarīšanai, un šī definīcija ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Sakramentālajā teoloģijā tiek uzskatīts, ka sakramenti ne tikai atspoguļo svētdarīšanu, bet arī ir līdzeklis, ar kuru tiek panākta svēttapšana. Vispazīstamākais piemērs tam ir katoļu Euharistijas jeb Komūnijas ceremonija, kurā tiek uzskatīts, ka maize un vīns burtiski kļūst par Kristus miesu un asinīm, nevis tikai par to simboliem. Šī pārliecība ir pazīstama kā transsubstanciācija. Transsubstanciācijas rezultātā ticīgais, kurš ēd un dzer burtisko Kristus miesu un asinis, caur tiem tiek svētīts jeb svēts.
Visas lielākās kristiešu grupas vienā vai otrā veidā praktizē kristību un komūniju, un dažas arī atzīst konfirmāciju un laulības par baznīcas rituāliem. Tomēr daudzi protestanti māca “orkciju teoloģiju”, nevis sakramentālo teoloģiju. Saskaņā ar šo uzskatu, kristības, kopība un citas baznīcas prakses nav īstie līdzekļi, ar kuriem cilvēki saņem žēlastību, bet gan žēlastības atveidojums vai atgādinājums, kas nāk caur ticību. Daži protestanti uzskata, ka katoļu sakramentālā teoloģija ir kļūdaina, jo tā nozīmē, ka pestīšana nāk caur darbiem, nevis caur ticību. Viņi var arī atturēties atsaukties uz kristībām izmantoto ūdeni vai komūnijā izmantoto maizi kā svētu paši par sevi, bet drīzāk atsaukties uz tiem kā uz svētu priekšmetu attēlojumiem.