Sensorā ataksija ir līdzsvara zudums, kas saistīts ar sensorās ievades un apstrādes traucējumiem. Tas var būt iegūts vai iedzimts stāvoklis, kas parasti sākas lēni laika gaitā. Šim stāvoklim var būt progresējošs raksturs, kas pasliktinās pacientam novecojot, īpaši, ja tas netiek ārstēts. Labākās tās pārvaldības iespējas ir atkarīgas no galvenā iemesla un jebkādām terapijām, ko pacients pašlaik izmanto.
Pacientiem ar sensoro ataksiju bieži novēro perifēro neiropātiju. Pacients nesaņem ieguldījumu no perifērās nervu sistēmas, kas var apgrūtināt līdzsvaru un kustību koordināciju. Ar atvērtām acīm ir iespējamas koordinētas kustības, piemēram, objekta pacelšana vai līdzsvarošana stāvot, jo pacienta redze var kompensēt fizisko sajūtu trūkumu. Kad acis ir aizsegtas vai aizsegtas, pacientam ir problēmas ar līdzsvaru.
Klasisku brīdinājuma zīmi par sensoro ataksiju var redzēt, ja pacientiem ir problēmas ar ģērbšanos vai izģērbšanos, jo, velkot apģērbu pāri galvai, viņu redze ir aptumšota. Tāpat pacienti var pamanīt, ka viņi šūpojas vai jūt reiboni, noliecoties pār izlietni, lai nomazgātu seju, vai dušā, jo viņi aizver acis, lai ziepes neietilpst. Tumsā cilvēkiem var rasties grūtības staigāt un veikt uzdevumus, ko viņi varēja darīt iepriekš, piemēram, atvērt durvis, jo viņi vairs nezina, kur telpā atrodas viņu ekstremitātes. Sensorā ievade nodrošina svarīgu atgriezenisko saiti kustību koordinēšanai, un pacienti to var neapzināties, līdz viņi zaudē sajūtu.
Vēl vienu sensorās ataksijas pazīmi var redzēt, kad pacientam tiek lūgts stāvēt ar izstieptām rokām un aizvērtām acīm. Rokas mēdz trīcēt un klīst, nevis palikt fiksētas telpā. Pacientiem var rasties problēmas arī ar Romberga testu, kurā viņiem tiek lūgts stāvēt un līdzsvarot ar aizvērtām acīm. Viņiem nav pietiekami daudz sensorās informācijas, lai saglabātu vertikālu stāvokli telpā, lai gan viņu smadzenes var darboties normāli un viņi varētu līdzsvarot, ja varētu redzēt.
Perifērās neiropātijas ārstēšana var palīdzēt novērst sensoro ataksiju. Tas var ietvert medikamentu lietošanu, nervu stimulāciju vai fizikālo terapiju, īpaši, ja pacientam ir tāds stāvoklis kā epilepsija, kas varētu veicināt problēmu. Ergoterapija var būt noderīga tiem pacientiem, kuriem ir grūtības veikt ikdienas uzdevumus. Var palīdzēt arī dzīvesveida pielāgošana, piemēram, naktsgaismas izmantošana, lai cilvēki mazāk paklups, pārvietojoties pa māju naktī. Var ieteikt veikt pilnu neiroloģisku pārbaudi, lai pārbaudītu smadzenēs esošās problēmas, kurām var būt nepieciešama uzmanība.