Tiesības uz izglītību nozīmē, ka visiem cilvēkiem ir tiesības uz bezmaksas pamata vai pamata izglītību neatkarīgi no dzimuma, sociālekonomiskā stāvokļa vai citiem faktoriem. Kopš Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1948. gadā tās ir vispāratzītas kā cilvēka pamattiesības, un kopš tā laika tās ir iekļautas vairākos citos līgumos un konvencijās. Valstu valdībām ir jāatbalsta šo tiesību īstenošana, iekļaujot tās savā konstitūcijā un likumos, kā arī nodrošinot nepieciešamo finansējumu. Tiesību uz izglītību aizstāvji to uzskata par izlīdzinātāju, kas paver iespējas daudziem pasaules iedzīvotājiem.
Lai gan daudzi uzskata, ka tas ir paredzēts bērniem, tiesības uz izglītību attiecas uz visām vecuma grupām. Tas liek domāt, ka ikvienam ir tiesības uz pamatizglītības līmeni, ko bieži dēvē par pamatizglītību vai pamatizglītību, un ka turpmākajiem izglītības līmeņiem jābūt pieejamiem un pieejamiem visiem. Tas arī nosaka, ka pamatizglītībai tās saņēmējam ir jābūt bez maksas un tai jābūt obligātai, ti, obligātai. Arī vidējai izglītībai, piemēram, vidusskolai, jābūt pieejamai visiem skolēniem. Augstākajai izglītībai, ti, koledžai vai universitātei, jābūt pieejamai un pieejamai tiem, kam ir spējas un iepriekšēja izglītība gūt labumu no tās. Kā primārais mērķis tiek veicināta bezmaksas izglītības ieviešana vidējā un augstākajā līmenī.
Tiesības uz izglītību ir vispāratzītas kā tādas, kas ir tiesības uz visiem indivīdiem. Kopš 1948. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas tās ir atzītas par cilvēka pamattiesībām. Tas ir iekļauts arī citos svarīgos līgumos un nolīgumos, piemēram, Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un ANO Konvencijā par bērna tiesībām. Daudzās jomās tiek panākts progress, nodrošinot piekļuvi pamatizglītībai, taču daudzās valstīs joprojām pastāv būtiski šķēršļi, jo īpaši meitenēm. Tiek turpināti centieni, lai padarītu izglītību patiesi universālu, jo īpaši ekonomiski nelabvēlīgos pasaules reģionos.
Pienākums un atbildība par tiesību uz izglītību izpildi galvenokārt gulstas uz valstu valdībām. Šīm valdībām ir jāpieņem likumi, kas pieprasa vispārēju izglītību, un jānodrošina nepieciešamais finansiālais atbalsts. Atbilstība tiek novērtēta, izmantojot kritērijus, kas pazīstami kā “4 kā ietvars”, kas nosaka, ka, lai tiesības uz izglītību būtu izdevīgas un noderīgas, tām ir jābūt pieejamām, pieejamām, pieņemamām un pielāgojamām. Pieejamība ir definēta kā bezmaksas un nodrošināta ar valsts finansējumu, un pieejamība nozīmē, ka ikviens var piedalīties bez diskriminācijas. Pieņemamība attiecas uz to, ka izglītības saturs ir atbilstošs, piemērots un nediskriminējošs, un pielāgošanās spēja nozīmē, ka, mainoties sabiedrības vajadzībām, arī mācībām ir jāattīstās.
Tiesību uz izglītību aizstāvji uzskata, ka tās ir viena no primārajām metodēm cilvēku dzīves uzlabošanai visā pasaulē. Saņemot izglītību, cilvēki spēj labāk izprast savas tiesības un aizstāvēt sevi un citus. Viņi var būt gatavi aktīvi piedalīties savās kopienās kā pozitīva ietekme un pildīt savus pienākumus kā brīvas sabiedrības pilsoņi. Palielinās viņu spēja saprast un pieņemt citu cilvēku atšķirības, un palielinās spēja uzlabot savus finansiālos apstākļus.