Tiesnešu rīcības brīvība attiecas uz tiesnešu pilnvarām noteiktu likumu pieņemšanā un interpretācijā. Amerikas Savienotajās Valstīs tiesu rīcības brīvība ir viens no tiesību sistēmas pamatiem, un to garantē Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija. Gan štatu, gan federālie tiesneši var izmantot tiesnešu rīcības brīvību, lai gan viņu rīcības brīvība nav neierobežota.
ASV konstitūcija izveidoja trīs valdības atzarus: izpildvaru, likumdošanu un tiesu. Varas dalīšanas doktrīna katrai no šīm nozarēm piešķīra noteiktas tiesības. Pārbaužu un līdzsvara sistēma nodrošina, ka katra valdības atzars spēj saglabāt zināmu neatkarības pakāpi.
Šie varas dalīšanas noteikumi piešķir zināmu rīcības brīvību tiesu iestādēm, kas nozīmē, ka saskaņā ar ASV konstitūciju tiesnešiem ir garantēta rīcības brīvība. Tiesneši var izmantot šo rīcības brīvību, lai izlemtu lietas un pieņemtu parastās tiesību normas (sauktas arī par judikatūru) gadījumos, kad netiek piemēroti esošie noteikumi. Tiesneši var arī izmantot savu rīcības brīvību, lai interpretētu esošos likumus, ja vien to interpretācija nav pretrunā ar esošā likuma vienkāršāko valodu.
Tiesnešu rīcības brīvību ierobežo tiesības, kas piešķirtas citiem valdības atzariem, un stare decisis doktrīna, kas nozīmē “saglabāt to, kas ir nolemts” oriģinālajā latīņu valodā. Tas nozīmē, ka tiesnesim nav neierobežotu tiesību pieņemt un interpretēt likumus. Tomēr ārpus šiem esošajiem noteikumiem un noteikumiem tiesneši var izmantot un izmanto rīcības brīvību.
Pārējām valdības struktūrām ir tiesības izstrādāt un pieņemt statūtus, ja tās ievēro attiecīgās vadlīnijas, kas noteiktas federālajā vai štata konstitūcijā. Ja štats vai federālā valdība pieņem likumu, to sauc par likumu. Tiesnešiem ir jāievēro likumā noteiktie tiesību akti, lai gan, ja likums nav skaidrs, viņi var to interpretēt.
Tāpēc tiesneši nevar izmantot savu rīcības brīvību, lai atceltu tiesību aktus. Viņi to var piemērot tikai pēc saviem ieskatiem. Lai gan viņi nevar vienkārši mainīt likumus, Augstākajai tiesai tomēr ir rīcības brīvība atzīt, ka spēkā esošs tiesību akts ir antikonstitucionāls.
Skatīšanās lēmums ir vēl viens veids, kā rīcības brīvība tiek ierobežota. Stare decisis nozīmē, ka tiesneši nevar mainīt esošās judikatūras interpretācijas vai esošās judikatūras normas. Tas nozīmē, ja kāds cits tiesnesis kādā jautājumā jau ir pieņēmis lēmumu, visiem nākamajiem tiesnešiem tas vairumā gadījumu ir jāpiemēro.
Tomēr pastāvošo judikatūru vai tiesnešu likumu var mainīt augstākas tiesas. Tas nozīmē, ka, lai gan izskatīšanas lēmums aizliedz vienam tiesnesim ierasties un mainīt cita tiesneša teikto, augstākai tiesai ir tiesneša rīcības brīvība atcelt esošo noteikumu vai interpretāciju. Tiesneši mēdz vilcināties to darīt, jo viņi ir ļoti ieinteresēti saglabāt precedentu, taču reizēm tas notiek.