Uz risinājumu vērsta psihoterapija ir īsas terapijas veids, kura mērķis ir palīdzēt klientiem koncentrēties uz savu problēmu risinājumiem, nevis uz problēmu cēloņiem. Tradicionālākas psihoterapeitiskās metodes parasti mudina pacientu koncentrēties uz problēmām un to cēloņiem. Lai gan tradicionālā terapija bieži lūdz klientus pārtraukt veikt noteiktu uzvedību, lai meklētu uzlabojumus, uz risinājumu vērsta psihoterapija parasti lūdz klientus sākt vai turpināt tādu uzvedību, kas uzlabo problēmu. Uz risinājumu vērsta psihoterapija parasti balstās uz teoriju, ka klienti jau zina, kas viņu dzīvē vai attiecībās ir nepareizi, un ka terapijai jāpalīdz klientiem koncentrēties uz risinājumu atrašanu un ieviešanu, nevis kavēties pie problēmām vai pārdomāt pagātni. Tiek uzskatīts, ka šī terapijas metode ir ļoti efektīva, un tā var palīdzēt klientiem uzlabot attiecības un atrisināt citas dzīves problēmas salīdzinoši īsā laikā.
Atšķirībā no tradicionālajiem sarunu terapijas līdzekļiem, uz risinājumu vērsta psihoterapija liek klientiem domāt par savu problēmu risinājumiem, nevis pašām problēmām. Metode parasti ir orientēta uz klienta mērķiem un nākotni, nevis uz viņa pagātni. Psihoterapeiti Insoo Kims Bergs un Stīvs de Šazers šo paņēmienu izstrādāja 1970. gados Viskonsīnā, strādājot ar nabadzīgiem pilsētas klientiem. Bergs un de Šazers uzskatīja, ka terapijas pacientiem parasti jau ir spēcīga izpratne par to, kas viņu dzīvē ir nepareizi, kā arī par to, kādas labvēlīgas izmaiņas varētu veikt. Viņi uzskatīja, ka daudziem klientiem ir nepieciešami tikai daži norādījumi par praktisku izmaiņu veikšanu, kas var palīdzēt viņiem sasniegt savus mērķus.
Terapeiti parasti īsteno šāda veida terapiju, mudinot pacientu apsvērt un apspriest tos gadījumus, kad viņa problēma bija mazāk nopietna, vai laikus, kad viņš ieviesa risinājumu, kas darbojās, pat ja tikai īslaicīgi. Terapeiti, kas strādā pie modeļa, kas orientēts uz risinājumu, bieži mudinās savus pacientus turpināt atkārtot jebkuru praktisku uzvedību, kas pagātnē uzlaboja viņu dzīvi. Terapeits bieži lūgs pacientam izvēlēties dažus uzvedības veidus, kas var palīdzēt uzlabot problēmu, un ieviest šo uzvedību ikdienas dzīvē, sākot jau tūlīt. Terapeiti var arī piedāvāt pacientam iedrošinājumu un apstiprinājumu uzslavu un komplimentu veidā. Var izmēģināt uzvedības eksperimentus, lai atrastu jaunus uzvedības veidus, kas var palīdzēt uzlabot pacienta situāciju.
Daudzi uzskata, ka viens no visefektīvākajiem mērķu noteikšanas instrumentiem, ko izmanto uz risinājumu vērstā psihoterapijā, ir tā sauktais “brīnumainais jautājums”. Terapeits parasti uzdod šo jautājumu, aicinot pacientam iedomāties, ka kādu nakti, kad viņš cieši guļ, notiek kaut kāds “brīnums” un, pacientam pamostoties, viņa problēma ir pazudusi no viņa dzīves. Pacientam tiek lūgts iedomāties, kāda būtu viņa dzīve un kā viņš uzvestos, ja kādu rītu pamostos un konstatētu, ka problēma ir atrisināta. Pacienta atbilde uz šo jautājumu bieži vien var palīdzēt viņam izveidot pozitīvu uzvedību, kas galu galā var izraisīt būtiskas izmaiņas dzīvē.