Uzvedības modifikācija ir ārstēšanas veids, kas vērsts uz nepareizas uzvedības maiņu, lai mācītu pacientiem adaptīvāku uzvedību un atteiktos no sliktiem ieradumiem. Šai ārstēšanai ir vairāki pielietojumi, un ir arī dažādas pieejas šāda veida ārstēšanai. Pirms uzvedības izmaiņu veikšanas ir ieteicams konsultēties ar vairākiem ekspertiem, lai noteiktu, vai tas ir piemērots pacientam, un uzzināt par dažādām pieejām, lai noskaidrotu, vai ir viena, kas pacientam varētu būt piemērotāka par citu. Šāda veida terapiju piedāvā dažādi garīgās veselības speciālisti.
Uzvedības modifikācijas sesijās pacienti būtībā tiek apmācīti izvairīties no nepareizas uzvedības. Tas var aizņemt vairākas sesijas, un pieeja parasti tiek pielāgota pacientam. Pieejas var būt tikpat vienkāršas kā pārtraukums bērnam, kurš darbojas klasē, vai tikpat sarežģītas kā bioatgriezeniskās saites sistēmas, kas paredzētas, lai pacienti pārstātu košļāt nagus. Dažos modifikācijas veidos tiek izmantoti dažāda veida sodi, kas ir izpelnījies kritiku, jo daļai cilvēku šķiet, ka sods nav efektīvs un var būt pat kaitīgs.
Fobijas, trauksmes traucējumus un sliktos ieradumus var ārstēt ar šāda veida terapiju. Piemēram, pacientam, kurš baidās no ūdens, var tikt veikta sistemātiska desensibilizācija, lai novērstu bailes. Slikti ieradumi, kurus var novērst, mainot uzvedību, var būt nagu graušana, matu košļāšana, pirkstu sūkšana un dažādas citas problēmas. Šo terapiju var izmantot arī tādu problēmu ārstēšanai kā slapināšana gultā vai izklaidēšanās.
Pacienti ar attīstības traucējumiem dažkārt var gūt labumu no nodarbībām, kurās skolotājs pielāgo uzvedību, lai viņi sabiedrībā justos ērtāk. Uzvedības modifikācija tiek izmantota arī tādu slimību ārstēšanai kā autisms, nodrošinot pacientiem prasmes, kas paaugstinās viņu funkcionalitātes līmeni sabiedrībā. Pastāvīgu modifikācijas terapiju var izmantot gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Lai gan termins “uzvedības modifikācija” var izklausīties nedaudz draudīgi, sesijas parasti ir maigas. Ārsts nevēlas radīt papildu uzvedības problēmas, agresīvi tuvojoties pacientam vai izvēloties pacientam nepiemērotu pieejas metodi. Lai gan agrākos laikos dažas taktikas varēja būt skarbas vai aizskarošas, lielākā daļa praktizētāju mūsdienās atzīst, ka šīs ārstēšanas metodes nav efektīvas un var būt aktīvi kaitīgas, dodot priekšroku burkānam, nevis nūjai, kad runa ir par palīdzību saviem pacientiem.