Voyager 2 ir bezpilota planētu kosmosa kuģis, kas ir viens no vienīgajiem, kas apmeklē ārējās planētas, un vienīgais, kas pabeidz Planētu lielo tūri — Jupitera, Saturna, Urāna un Neptūna aplidošanu — iespējams tikai reizi 176 gados. Apmeklējot visas ārējās planētas, Voyager 2 bieži tiek minēts kā visu laiku produktīvākā kosmosa zonde. Kad ārējo planētu attēli tiek rādīti grāmatās, žurnālos un internetā, attēli no Voyager 2 tiek plaši izmantoti, īpaši attiecībā uz Urānu un Neptūnu.
Pašlaik Voyager 2 atrodas divreiz tālāk no Saules nekā Plutons, aptuveni 83.5 AU (Zemes-Saules garums) attālumā. Tas turpina virzīties prom no Saules ar ātrumu 3 AU gadā, un tam ir pietiekams ātrums, lai izvairītos no Saules sistēmas gravitācijas akas. Atšķirībā no sava partnera Voyager 1, kas tika palaists mēnesi vēlāk, bet ievērojami tālāk, Voyager 2 nav pagājis ārpus apgabala, kur saules vējš ir galvenais putekļu daļiņu dinamikas spēks, kas pazīstams kā heliosfēra. Diemžēl līdz tam laikam, 2020. gados, tam sāks beigties jauda no iebūvētajiem radioizotopu siltuma ģeneratoriem.
Voyager 20 tika palaists 1977. gada 2. augustā no Kanaveralas raga, Floridā, un tas prasīja mazāk nekā pāris gadus, lai sasniegtu Jupiteru. Vistuvāk tas pārgāja 9. gada 1979. jūlijā, veicot pirmos vulkāniskās aktivitātes novērojumus citam debess ķermenim Io. Tika novēroti deviņi vulkāni, kas izvirda, izmetot materiālus ar ātrumu 1 km/s strūklās 300 kilometrus (190 jūdzes) virs virsmas. Tas izgrūž materiālu tik tālu un ātri, ka daļa no tā sasniedz bēgšanas ātrumu, izkliedējot brīvi peldošo magmu visā Jovian sistēmā.
Izmantojot Jupitera gravitācijas palīdzību, Voyager 2 devās uz Saturnu, atklājot vairākus jaunus pavadoņus, pēc tam uz Urānu un Neptūnu, kur atklāja papildu pavadoņus un veica precīzus mākoņu virsotņu temperatūras un ātruma mērījumus uz šīm planētām. Līdz pat šai dienai planētu zinātnieki gūst labumu no Voyager 2 kosmosa kuģa veiktajiem zinātniskajiem mērījumiem.