Zinātniskais diskurss ir procesi un metodes, ko izmanto, lai sazinātos un apspriestu zinātnisko informāciju. Diskurss koncentrējas uz to, kā nonākt pie zinātniskām idejām un domām un kā to prezentēt, ņemot vērā daudzveidīgo auditoriju loku. Šīs auditorijas ir vienaudži, studenti, skolotāji, plaša sabiedrība, biznesa un valdības organizācijas vai jebkura cita potenciāla auditorija, kas var gūt labumu no zinātniskās teorijas un vienprātības vai veicināt to. Komunikācija zinātniskajā diskursā attiecas gan uz rakstisku, gan mutisku komunikāciju un bieži vien ietver argumentācijas metodes, kā arī vārdu krājumus, ko izmanto, lai sniegtu informāciju, secinājumus un idejas. Zinātniskās informācijas specialitātes dēļ zinātnes diskurss pastāvīgi attīstās, lai ņemtu vērā iespējamās izpratnes atšķirības, kā arī dažādu auditoriju izvirzītos mērķus.
Zinātniskā diskursa centrālais elements ir arī formalizēta, konsekventa domāšanas veida izstrāde un uzturēšana. Kopīgs jēdziens, kas raksturīgs visām fiziskajām un dabas zinātnēm, ir zinātniskā metode, kas demonstrē šādu diskursu. Zinātniskās metodes precīza izvēršana dažādās zinātnes jomās nodrošina kolēģiem, ka pētījumi tiek veikti saskaņā ar vienādiem standartiem un ka rezultātiem var uzticēties. Atkāpšanās no zinātniskās metodes mēdz izkropļot pētījumu rezultātus, un zinātnieki, kas to dara, var sagaidīt pretreakciju no vienaudžiem, kā arī citām auditorijām, kurām ir interese par veikto pētījumu.
Vēl viens izplatīts zinātniskā diskursa aspekts ir pieeja argumentācijai, kas bieži sastopama visās dabas un fiziskajās zinātnēs. Pētot priekšmetu, zinātnieki nemēģina pierādīt teoriju, bet gan koncentrējas uz mēģinājumu atspēkot vai falsificēt teoriju. Piekrišana šādam diskursam ļauj efektīvi sazināties starp vienaudžiem un lielāko daļu auditoriju, kurā tiek izplatīta zinātniskā informācija. Tā vietā, lai mēģinātu izmantot vairākus spriešanas veidus, lai atrisinātu zinātniskās teorijas, tiek izmantots viens standarts, lai mazinātu riskus, kas saistīti ar nespēju saprast individuālo argumentāciju, nevis zinātnisku argumentāciju.
Turklāt konsekventu vārdu krājumu un standartu izmantošana rakstiskajā saziņā palīdz nodrošināt veiktā pētījuma pamatotību. Viens no šādiem piemēriem ir pētījumu publicēšana salīdzinošās pārskatīšanas žurnālos, nevis vienkārši pašpublicēšana. Šī diskursa izmantošana ne tikai ļauj vienaudžiem rūpīgi pārbaudīt zinātniskos pētījumus un efektīvi apmainīties ar informāciju, bet arī demonstrē zināmu zinātnisko zināšanu līmeni citām auditorijām, piemēram, akadēmiķiem un plašai sabiedrībai. Lai gan zinātniskais diskurss aptver plašu tēmu loku papildus iepriekšminētajiem, tieši šīs argumentācijas metodes veido pamatu tam, kā šāds diskurss parasti notiek.