Paralīze ir medicīnisks stāvoklis, ko raksturo nespēja kustināt vienu vai vairākus muskuļus. Vairumā gadījumu persona, kas saskaras ar šo stāvokli, zaudē arī visas sajūtas skartajā zonā. Tas var būt īslaicīgs vai pastāvīgs, atkarībā no iemesla. Ja tas ir nervu sistēmas bojājuma rezultāts, tas parasti ir konsekvents. Savukārt miega paralīze skar cilvēku tikai laikā, kas ir tieši pirms miega vai tūlīt pēc pamošanās.
Ir daudzi iespējamie paralīzes cēloņi. Divi visizplatītākie ir insults un traumas, īpaši nervu sistēmai vai smadzenēm. Dažas slimības vai ciešanas, piemēram, poliomielīts, peroneālā distrofija, spina bifida, Bela paralīze un multiplā skleroze var izraisīt arī paralīzi. Botulisms, paralītiskā saindēšanās ar vēžveidīgajiem un noteikta veida indes, īpaši tās, kas tieši ietekmē nervu sistēmu, var izraisīt arī šo stāvokli.
Precīzs paralīzes veids, ko cilvēks piedzīvo, ir atkarīgs no pamatcēloņa. Piemēram, ar Bela paralīzi nespēja pārvietoties parasti ir lokalizēta, kas nozīmē, ka tā ietekmē tikai nelielu cilvēka ķermeņa daļu. Parasti tikai viena cilvēka sejas puse kļūst paralizēta, jo sejas nervs tajā pusē kļūst iekaisis. Ja tiek ietekmēta tikai viena cilvēka ķermeņa puse, stāvoklis tiek uzskatīts par vienpusēju. Kad tas skar abas puses, tas ir divpusējs.
Savukārt persona, kas piedzīvojusi insultu, var izjust vājumu visā ķermenī. To sauc par globālo paralīzi. Un otrādi, cilvēks var izjust vājumu tikai vienā ķermeņa pusē. Medicīnā to sauc par hemiplēģiju.
Parasti vissmagāko paralīzes veidu izraisa muguras smadzeņu bojājumi. Personai, kurai ir traumas augšējā muguras smadzenēs, var rasties kvadripleģija. Persona, kurai ir četrkāršs garastāvoklis, nespēj kustināt rokas un kājas. Muguras smadzeņu apakšējās daļas ievainojums var izraisīt paraplēģiju, kā rezultātā kājas vai rokas kļūst paralizētas.
Smagos gadījumos indivīds var būt jābaro caur barošanas caurulēm. Var būt nepieciešama arī darba terapija, fizikālā terapija un runas terapija, lai palīdzētu ārstēt šo stāvokli.