TJG Online
Anatomija un fizioloģija

Ķermeņa proporcijas: kā tās mēra un kā mainās

Īsā atbilde

Ķermeņa proporcijas ir attiecības starp ķermeņa daļu izmēriem: galvas augstums pret kopējo garumu, rumpja garums pret kājām, roku izpletums pret augumu. Anatomijā un medicīnā tās mēra nevis skaistuma dēļ, bet tāpēc, ka proporcijas ir uzticama augšanas, skeleta attīstības un vairāku slimību pazīme, kas mainās no jaundzimušā līdz sirmam vecumam pēc likumsakarīga modeļa.

Proporcija vienmēr ir attiecība, nevis absolūts izmērs. Divi cilvēki ar vienādu augumu var būt ļoti atšķirīgi uzbūvēti: vienam garākas kājas un īsāks rumpis, otram otrādi. Tieši tāpēc antropometrijā mēra ne tikai augumu un svaru, bet arī sēdus augstumu, roku izpletumu, plecu un gurnu platumu un atsevišķu locekļu segmentu garumus.

Proporcijas ir vēsturiski vecākais anatomijas mērījums. Renesanses māksliniekiem bija vajadzīgs kanons, kas ļauj zīmēt ticamu cilvēka figūru, un no turienes nāk pierastā mērvienība „galvas augstums", ar kuru joprojām mēra figūras proporcijas zīmēšanā. Medicīnā šis pats princips pārtapa par antropometriju, kas kļuva par pediatrijas un ortopēdijas darba rīku.

Klīnikā proporcijas ir svarīgas tāpēc, ka daudzas slimības maina nevis visu ķermeni vienmērīgi, bet gan atsevišķas daļas. Skeleta displāzijas saīsina galvenokārt garos kaulus, saistaudu slimības tos pagarina, dzimumhormonu trūkums aizkavē augšanas plātnīšu slēgšanos, tāpēc locekļi turpina augt ilgāk nekā mugurkauls. Katrā no šiem gadījumiem augums pats par sevi var būt normas robežās, bet attiecības starp daļām ne.

Vienlaikus ir svarīgi saprast, ko proporcijas nepasaka. Tās neko nepasaka par veselību kā tādu, par fizisko sagatavotību vai par taukaudu daudzumu. Tāpat nepastāv medicīniski „pareizas" proporcijas ārpus augšanas novērtēšanas: cilvēku uzbūves dabiskā dažādība ir plaša, un lielākā daļa atšķirību ir vienkārši iedzimtas iezīmes.

Galvenie mērījumi un ko katrs no tiem parāda

Antropometrijā lieto nedaudzus, bet precīzi definētus mērījumus. Augumu mēra stāvus ar augummēru, galvu turot tā, lai acs ārējais kaktiņš un auss kanāla augšējā mala būtu vienā horizontālē. Sēdus augstumu mēra uz cietas virsmas, un starpība starp augumu un sēdus augstumu dod kāju garumu. Šie divi skaitļi kopā parāda, vai cilvēka garums nāk galvenokārt no rumpja vai no kājām.

Roku izpletumu mēra no viena vidējā pirksta gala līdz otram, rokas izstiepjot horizontāli. Pieaugušam cilvēkam tas parasti aptuveni atbilst augumam, un tieši tāpēc izteikti lielāks izpletums nekā augums ir viens no rādītājiem, ko ņem vērā, izvērtējot saistaudu slimības.

Augšējais segments ir attālums no galvas virsas līdz kaunuma kaula augšējai malai, apakšējais segments no kaunuma kaula līdz grīdai. Šo divu attiecība ir pediatrijā biežāk izmantotais proporciju rādītājs, jo tā skaidri parāda, vai kājas atpaliek vai apsteidz rumpja augšanu.

  • Augums un sēdus augstums: rāda rumpja un kāju ieguldījumu kopējā garumā.
  • Roku izpletums: salīdzina locekļu garumu ar augumu.
  • Augšējā un apakšējā segmenta attiecība: galvenais proporciju rādītājs bērna augšanas novērtēšanā.
  • Plecu un gurnu platums: atšķiras starp dzimumiem un mainās pubertātē.
  • Galvas apkārtmērs: zīdaiņa vecumā obligāts mērījums, kas raksturo galvaskausa un smadzeņu augšanu.

Kā proporcijas mainās no dzimšanas līdz pieaugušam vecumam

Auglim un jaundzimušajam galva ir nesamērīgi liela, jo galvaskauss (cranium) un smadzenes attīstās agrāk nekā skelets kopumā. Jaundzimušajam galva aizņem aptuveni ceturto daļu no ķermeņa garuma, un rumpis ir garš attiecībā pret īsām kājām. Šis modelis nav trūkums, bet dzemdību un agrīnās neiroloģiskās attīstības prasību sekas.

Bērnībā augšana ir neproporcionāla ar nolūku: kājas aug straujāk nekā rumpis, tāpēc augšējā un apakšējā segmenta attiecība pakāpeniski samazinās un aptuveni skolas vecuma vidū tuvojas vienam. Šo parādību sauc par nevienmērīgu jeb alometrisku augšanu, un tā izskaidro, kāpēc bērna figūra gadu no gada izskatās citāda, nevis vienkārši lielāka.

Pubertātē secība atkal mainās. Vispirms strauji aug plaukstas un pēdas, pēc tam apakšstilbi un apakšdelmi, un tikai visbeidzot mugurkauls. Tāpēc pusaudzis kādu laiku šķiet neveikls un „neproporcionāls": tas ir normāls augšanas posms, nevis novirze. Dzimumhormoni beigās slēdz garo kaulu augšanas plātnītes, un proporcijas nostabilizējas.

VecumsGalvas daļa no garumaRaksturīgā iezīme
JaundzimušaisAptuveni ceturtā daļaGara rumpja un īsu kāju kombinācija
Agrā bērnībaAptuveni piektā daļaKājas sāk augt straujāk nekā rumpis
Skolas vecumsAptuveni sestā daļaSegmentu attiecība tuvojas vienam
PieaugušaisAptuveni astotā daļaRoku izpletums aptuveni vienāds ar augumu

Dzimumu atšķirības skeletā

Pubertātē dzimumhormoni maina ne tikai augumu, bet arī skeleta formu. Vīriešiem izteiktāk paplašinās plecu josla, jo krūšu kaula un atslēgas kaula (clavicula) garums un muskuļu piestiprinājuma vietas attīstās spēcīgāk. Sievietēm izteiktāk paplašinās iegurnis (pelvis), un tā ieeja kļūst apaļāka, jo iegurnis pilda arī dzemdību ceļa funkciju.

No šīm atšķirībām izriet vairākas praktiskas sekas. Plašāks sieviešu iegurnis nozīmē lielāku leņķi starp augšstilba kaula (femur) asi un ceļgala mehānisko asi, ko ortopēdijā sauc par Q leņķi. Tas savukārt ietekmē ceļa locītavas slodzes sadalījumu un ceļa skriemeļa stabilitāti.

Tomēr dzimumatšķirības ir statistiskas, nevis absolūtas. Konkrēta cilvēka proporcijas var pilnībā iekļauties otra dzimuma tipiskajā diapazonā, un tas nav ne novirze, ne slimība. Tiesu medicīnā un antropoloģijā dzimuma noteikšanai pēc skeleta tieši tāpēc lieto nevis vienu, bet vairāku pazīmju kopu, galvenokārt iegurņa un galvaskausa iezīmes.

Kad neatbilstošas proporcijas ir medicīniska pazīme

Bērna augšanas novērtēšanā svarīgākais jautājums nav „cik garš", bet „vai augšana ir proporcionāla". Proporcionāls mazs augums biežāk norāda uz vispārīgu cēloni: augšanas hormona trūkumu, vairogdziedzera nepietiekamu darbību, hronisku slimību, nepietiekamu uzturu vai ģimenes iezīmi. Neproporcionāls mazs augums, kur locekļi ir īsi attiecībā pret rumpi vai otrādi, norāda uz skeleta displāziju vai mugurkaula slimību.

Pretējā virzienā strādā stāvokļi, kuros locekļi ir pārāk gari. Marfana sindromā saistaudu uzbūves defekta dēļ locekļi un pirksti ir gari, roku izpletums pārsniedz augumu, un vienlaikus var būt sirds vārstuļu un aortas izmaiņas. Novēlota pubertāte vai dzimumhormonu trūkums ļauj garajiem kauliem augt ilgāk, tāpēc veidojas eunuhoīdas proporcijas ar garām kājām.

Proporcijas var mainīties arī pieaugušam cilvēkam. Mugurkaula skriemeļu ķermeņu saplakšana osteoporozes dēļ saīsina rumpi, tāpēc augums samazinās, bet roku izpletums paliek nemainīgs. Akromegālijā pārmērīgs augšanas hormona daudzums pieaugušajam nepagarina garos kaulus, jo augšanas plātnītes jau ir slēgtas, bet palielina plaukstas, pēdas, apakšžokli un sejas vaibstus.

  • Bērns, kura augšanas līkne krasi atkāpjas no iepriekšējās, neatkarīgi no absolūtā auguma.
  • Izteikti īsi vai izteikti gari locekļi salīdzinājumā ar rumpi.
  • Roku izpletums, kas ievērojami pārsniedz augumu, īpaši kopā ar locītavu pārmērīgu kustīgumu.
  • Pieaugušajam pieaugoši cimdu vai apavu izmēri un mainījušies sejas vaibsti.
  • Auguma zudums gadu laikā kopā ar mugurkaula sāpēm.

Kā proporcijas izmeklē un kurš speciālists ar tām strādā

Pirmais solis vienmēr ir mērīšana un salīdzināšana ar vecuma un dzimuma augšanas līknēm. Bērna gadījumā vienreizējs mērījums pasaka maz; nozīme ir tam, kā bērns virzās pa savu līkni vairāku gadu laikā. Tāpēc profilaktiskajās apskatēs augumu, svaru un mazam bērnam galvas apkārtmēru pieraksta katru reizi.

Skeleta brieduma noteikšanai izmanto plaukstas un plaukstas pamata rentgenuzņēmumu, ko sauc par kaulu vecuma noteikšanu. Tas parāda, cik tālu ir pārkaulošanās un cik daudz augšanas vēl atlicis. Skeleta displāziju gadījumā veic plašāku rentgenizmeklējumu kopumu, bet mugurkaula deformācijas vērtē ar mugurkaula uzņēmumiem stāvus.

Bērna augšanas novirzes izvērtē ģimenes ārsts un pēc tam bērnu endokrinologs, skeleta displāzijas gadījumā iesaista ģenētiķi un bērnu ortopēdu. Pieaugušajam ar aizdomām par akromegāliju vai hipogonādismu strādā endokrinologs, ar aizdomām par Marfana sindromu papildus kardiologs, jo aortas izmaiņas ir svarīgākais risks. Pastāvīgi jauni simptomi, piemēram, augoši apavu izmēri vai auguma zudums, ir iemesls vērsties pie ārsta, nevis vērot pašam.

Ar ko proporcijas mēdz sajaukt

Visbiežāk proporcijas jauc ar ķermeņa uzbūves tipu. Dalījums tievā, muskuļotā un apaļīgā tipā apraksta ķermeņa sastāvu un formu, nevis attiecības starp garumiem. Cilvēks var pieņemties svarā vai novājēt, nemainot nevienu proporciju rādītāju, jo kaulu garumi pieaugušam nemainās.

Otrs sajaukums ir ar ķermeņa masas indeksu. Tas ir svara attiecība pret auguma kvadrātu, tātad masas, nevis proporciju rādītājs. Turklāt tas neatšķir muskuļus no taukaudiem un vienam un tam pašam cilvēkam var dot pilnīgi atšķirīgu priekšstatu nekā vidukļa apkārtmērs.

Trešais ir plaši izplatītais uzskats par „ideālām proporcijām" un zelta griezumu. Māksliniecisks kanons ir zīmēšanas rīks, nevis norma, ar kuru salīdzināt dzīvu cilvēku. Medicīnā proporcijas vērtē tikai attiecībā pret vecuma normu diapazonu, un šis diapazons ir plats.

Tas, ko proporciju tabulas parasti nepasaka

Pirmkārt, proporcijas nav nemainīgas pat vienas dienas laikā. Augums no rīta ir nedaudz lielāks nekā vakarā, jo dienas laikā starpskriemeļu diski zaudē daļu ūdens un saplok. Tieši tāpēc klīniskajā praksē augumu mēra vienā un tajā pašā dienas laikā, ja to grib salīdzināt gadu no gada.

Otrkārt, ķermeņa daļu proporcijas ietekmē arī fizioloģija, ne tikai ģenētika. Kāju garuma attiecība pret rumpi vienas paaudzes ietvaros ir jutīga pret bērnības uztura un veselības apstākļiem, jo kāju augšana notiek galvenokārt agrīnajā bērnībā. Tāpēc antropologi kāju garuma rādītāju izmanto kā netiešu agrīnās bērnības apstākļu liecinieku iedzīvotāju grupās, nevis atsevišķiem cilvēkiem.

Treškārt, proporcijas nosaka arī kustību biomehāniku. Garāki apakšstilbi maina soļa garumu un enerģijas patēriņu skriešanā, bet plaukstas un apakšdelma garuma attiecība ietekmē sviras garumu svara celšanā. Sportā tas nozīmē, ka viena un tā pati tehnika dažādi uzbūvētiem cilvēkiem nav vienlīdz efektīva.

Bieži uzdotie jautājumi

Vai roku izpletumam tiešām jābūt vienādam ar augumu?

Pieaugušam cilvēkam roku izpletums parasti aptuveni atbilst augumam, bet neliela atšķirība abos virzienos ir pilnīgi normāla. Nozīme ir tikai izteiktai atšķirībai, īpaši ja tā ir kopā ar citām pazīmēm, piemēram, ļoti gariem pirkstiem, locītavu pārmērīgu kustīgumu vai krūšu kurvja deformāciju. Šādā gadījumā ir vērts to parādīt ārstam.

Kāpēc pusaudzim pēkšņi šķiet nesamērīgi lielas kājas un rokas?

Pubertātes augšanas rāvienā ķermeņa daļas aug nevis vienlaikus, bet pēc kārtas, un plaukstas un pēdas aug vienas no pirmajām. Mugurkauls aug pēdējais, tāpēc kādu laiku figūra izskatās nelīdzsvarota. Tas ir normāls posms, kas izlīdzinās pats, kad augšanas rāviens beidzas.

Vai proporcijas var mainīt ar vingrošanu?

Kaulu garumus un līdz ar to pamatproporcijas pēc augšanas plātnīšu slēgšanās mainīt nevar. Vingrošana maina muskuļu apjomu, stāju un taukaudu sadalījumu, tāpēc siluets var izskatīties citāds, bet attiecība starp rumpja un kāju garumu paliek tā pati. Stājas uzlabošana dažkārt dod pāris centimetru lielāku izmērīto augumu, jo mugurkauls izstiepjas.

Kā saprot, vai bērna mazais augums ir problēma?

Svarīgs ir nevis viens mērījums, bet augšanas gaita laikā un salīdzinājums ar vecāku augumu. Trauksmes signāls ir bērns, kurš pēkšņi pārstāj sekot savai iepriekšējai augšanas līknei, kuram augšana krasi palēninās vai kuram locekļi ir izteikti neproporcionāli rumpim. Šādā gadījumā ģimenes ārsts var nosūtīt pie bērnu endokrinologa.

Kāpēc cilvēks ar gadiem kļūst zemāks?

Galvenais iemesls ir starpskriemeļu disku augstuma samazināšanās un mugurkaula izliekumu palielināšanās. Osteoporozes gadījumā papildus var saplakt skriemeļu ķermeņi, un tad auguma zudums ir izteiktāks un notiek ātrāk. Ja augums dažu gadu laikā samazinās vairāk nekā nedaudz un pievienojas muguras sāpes, to vajadzētu pārrunāt ar ārstu.

Vai eksistē medicīniski pareizas ķermeņa proporcijas?

Ārpus augšanas novērtēšanas medicīnā tādu nav. Ārsts vērtē, vai proporcijas iekļaujas attiecīgā vecuma normas diapazonā un vai tās nav pazīme kādam konkrētam stāvoklim. Estētiskie proporciju kanoni ir kultūras un mākslas jautājums, nevis veselības rādītājs.

Avoti