Klejotājnervs: uzbūve un funkcijas

Klejotājnervs ir jaukts nervs, un tā šķiedras nav vienveidīgas. Tas vienlaikus nes vairākus informācijas plūsmas veidus dažādos virzienos, un tieši tāpēc viena bojājuma sekas var būt tik atšķirīgas atkarībā no tā, kurā vietā nervs ir cietis.

Lielākā daļa šķiedru ir jutīgās, kas nes informāciju no orgāniem uz smadzenēm. Tā ir informācija, ko cilvēks apzināti neuztver: plaušu izstiepums, asinsspiediens, kuņģa sieniņas nospriegojums, zarnu ķīmiskais saturs. Šī plūsma ir pamats tam, ko sauc par iekšējo ķermeņa izjūtu.

Kustību šķiedras apkalpo šķērssvītroto muskulatūru rīklē un balsenē, tātad rīšanu un balss veidošanu. Parasimpātiskās šķiedras savukārt beidzas nelielos nervu mezglos pašu orgānu sieniņā, no kurienes īsas šķiedras vada signālu gludajiem muskuļiem un dziedzeriem.

• Jutīgās viscerālās šķiedras: informācija no sirds, plaušām, kuņģa un zarnām.
• Vispārējās jutīgās šķiedras: āda ārējā auss ejas daļā un bungādiņas daļa.
• Garšas šķiedras: neliels apgabals pie balsenes vāka.
• Kustību šķiedras: rīkles saspiedējmuskuļi, mīkstās aukslējas un balsenes muskuļi.
• Parasimpātiskās šķiedras: sirds, bronhi, barības vads, kuņģis, zarnas, aknas, aizkuņģa dziedzeris.

Nervs atdod zarus visā savā garumā. Klīniski svarīgākie ir tie, kuru bojājums dod skaidri atpazīstamu simptomu, un tieši tie visbiežāk cieš operāciju laikā vai no audzēja spiediena.

Īpašu vietu ieņem atgriezeniskais balsenes nervs (nervus laryngeus recurrens). Tas nezaudē laiku tikai simboliski: labajā pusē tas apliecas ap zematslēgas artēriju, kreisajā pusē ap aortas loku, un tikai tad atgriežas augšup pie balsenes. Tāpēc kreisais nervs ir ievērojami garāks un biežāk cieš no krūšu dobuma procesiem.

Klejotājnervs pastāvīgi bremzē sirdsdarbību. Ja to pārtrauktu, sirds ritms palielinātos, jo sirds pati par sevi darbojas ātrāk, nekā mēs to jūtam miera stāvoklī. Šo pastāvīgo bremzēšanu sauc par vagālo tonusu, un labi trenētiem cilvēkiem tā mēdz būt izteiktāka, kas daļēji izskaidro sportistu zemo miera pulsu.

Nervs iesaistās arī baroreceptoru refleksā. Asinsspiedienam paaugstinoties, jutīgie gali miega artērijas paplašinājumā un aortas lokā pastiprina signālu, un atbildē nervu sistēma palēnina sirdsdarbību un pazemina asinsvadu tonusu. Aortas loka jutīgās šķiedras šajā refleksā nāk tieši no klejotājnerva.

Praktiski svarīgs ir vazovagālais ģībonis. Spēcīgas emocijas, sāpes, ilga stāvēšana vai asiņu skats var izraisīt pēkšņu klejotājnerva aktivitātes uzliesmojumu ar sirdsdarbības palēnināšanos un asinsvadu paplašināšanos. Asinsspiediens strauji krītas, smadzenes uz brīdi saņem par maz asiņu, un cilvēks zaudē samaņu. Parasti tas ir nekaitīgi, bet pirmreizējs ģībonis, ģībonis slodzes laikā vai guļus stāvoklī ir jāizmeklē.

Gremošanas traktā klejotājnervs darbojas kā gatavības signāls. Jau ēdiena redzēšana un smarža pa šo ceļu izraisa kuņģa sulas un aizkuņģa dziedzera sulas izdali, vēl pirms ēdiens ir norīts. Šo posmu sauc par gremošanas galvas fāzi.

Tālāk nervs pastiprina kuņģa un zarnu sieniņas ritmiskās kustības, atslābina kuņģa apakšdaļu, lai tā spētu uzņemt ēdienu, un regulē žults izdalīšanos. Vienlaikus tas ziņo smadzenēm par kuņģa pildījumu, un šī informācija ir daļa no sāta sajūtas veidošanās.

Klejotājnerva parasimpātiskā ietekme uz resno zarnu nesniedzas līdz galam. Tā beidzas aptuveni pie resnās zarnas liesas līkuma, un tālāko posmu apkalpo iegurņa nervi no muguras smadzeņu krustu daļas. Šī robeža nav tikai anatomisks sīkums: tā izskaidro, kāpēc dažādu zarnu posmu nervu regulācijas traucējumi izpaužas atšķirīgi.

1. Ēdiena redze un smarža ierosina klejotājnerva darbību, un sākas sulu izdale.
2. Rīšanas laikā nerva kustību šķiedras saskaņo rīkles muskuļu darbību un balsenes aizvēršanos.
3. Kuņģa augšdaļa atslābst, lai uzņemtu ēdienu bez spiediena kāpuma.
4. Pastiprinās kuņģa sulas izdale un kuņģa sieniņas kustības.
5. Jutīgās šķiedras ziņo smadzenēm par pildījumu, un veidojas sāta sajūta.

Klejotājnervs attīstās no rīkles loku materiāla, un tieši tas izskaidro tā dīvaino gaitu. Embrijā balsenes nervi ir īsi un iet taisni, bet, sirdij un lielajiem asinsvadiem nolaižoties krūšu dobumā, tie tiek aizvilkti lejup un paliek apliekti ap asinsvadiem. Pieaugušā ķermenī paliek liels apkārtceļš, kuram nav nekādas funkcionālas jēgas, tikai vēsturiska.

Jaundzimušajiem vagālā regulācija vēl nav nobriedusi. Tā pakāpeniski nostiprinās pirmajos dzīves gados, un zīdaiņu biežā atraugāšanās un nestabilā kuņģa iztukšošanās daļēji saistīta tieši ar šo nenobriedumu.

Ar gadiem vagālais tonuss vairumam cilvēku mazinās, un sirds ritma dabiskā mainība samazinās. To pastiprina cukura diabēts, kas bojā smalkās nervu šķiedras. Tieši tāpēc ilgstoša cukura diabēta gadījumā mēdz parādīties gan kuņģa iztukšošanās palēnināšanās, gan ortostatiska asinsspiediena krišanās.

Visbiežākais klīniskais notikums ir atgriezeniskā balsenes nerva bojājums. To izraisa vairogdziedzera operācijas, kakla un krūšu dobuma audzēji, aortas paplašinājums, dažkārt arī intubācija. Simptoms ir aizsmakums, kas nepāriet, balss ātra nogurstamība un dažkārt aizrīšanās, dzerot šķidrumu.

Divpusējs šī nerva bojājums ir daudz bīstamāks, jo abas balss saites paliek tuvu viduslīnijai un elpceļi sašaurinās. Tas prasa neatliekamu palīdzību.

Vēdera dobumā klejotājnerva darbības traucējums izpaužas kā gastroparēze: ēdiens kuņģī aizkavējas, rodas agrīna sāta sajūta, pilnuma sajūta, slikta dūša un neprognozējams cukura līmenis cilvēkiem ar diabētu. Vēsturiski kuņģa čūlu ārstēja ar klejotājnerva zaru pārgriešanu, un tieši šo operāciju blakusparādības skaidri parādīja, cik plaša ir nerva loma gremošanā.

Pie kura ārsta doties: aizsmakumu, kas ilgst vairāk nekā dažas nedēļas, un rīšanas traucējumus izmeklē otorinolaringologs; gremošanas sūdzības vērtē gastroenterologs; ģīboņus un ritma traucējumus kardiologs vai neirologs. Ilgstošs aizsmakums bez saaukstēšanās nekad nav jāatstāj bez izmeklēšanas.

Neiroloģiskā izmeklēšanā ārsts skatās mīksto aukslēju kustību, izrunājot skaņu, vēro, vai mēlīte nenovirzās uz sāniem, klausās balss skanējumu un pārbauda rīkles refleksu. Šīs vienkāršās darbības jau norāda, kura puse cietusi.

Balsenes darbību tieši novēro ar laringoskopiju, izmantojot elastīgu endoskopu caur degunu. Tas ir precīzākais veids, kā redzēt, vai balss saite kustas. Rīšanu novērtē ar rentgenoloģisku rīšanas izmeklējumu vai endoskopisku rīšanas novērtējumu.

Kuņģa iztukšošanos pārbauda ar īpašu izmeklējumu, kurā izseko marķētas maltītes pārvietošanos. Netiešu priekšstatu par vagālo tonusu dod sirds ritma mainības analīze, taču tā ir pētnieciska un novērošanas metode, nevis diagnostisks tests.

Ja aizsmakuma cēlonis nav redzams balsenē, meklē nerva gaitā: veic kakla un krūškurvja attēldiagnostiku, jo bojājums var atrasties jebkur nerva garumā, tostarp krūšu dobumā.

Pirmkārt, ar deviņo galvaskausa nervu, mēles un rīkles nervu (nervus glossopharyngeus). Abi piedalās rīkles refleksā, bet dala pienākumus: jutība lielākoties nāk no devītā nerva, bet muskuļu kustība no klejotājnerva. Tāpēc refleksa zudums vienmēr prasa precizēt, kura daļa cietusi.

Otrkārt, vazovagālo ģīboni jauc ar epilepsijas lēkmi. Ģībonī samaņas zudums ir īss, ar bālumu un ātru atgūšanos; dažkārt novēro atsevišķas raustīšanās, kas nav krampji. Epilepsijas lēkmei raksturīgāks ir ilgāks apjukuma periods pēc tās. Atšķirt palīdz aprakstītā aina un izmeklējumi, nevis paša cilvēka sajūtas.

Treškārt, mūsdienās izplatīta ir doma, ka klejotājnervu var brīvi „iestatīt" ar masāžu vai aukstu ūdeni. Elpošana un aukstuma iedarbība tiešām ietekmē sirdsdarbību caur šo nervu, bet miega artērijas apvidus masēšana pašrocīgi ir bīstama un to veic tikai ārsts kontrolētos apstākļos.

Klejotājnervu var izmantot kā ārstēšanas ceļu. Ilgstoša tā stimulēšana ar implantējamu ierīci ir apstiprināta metode atsevišķos smagas, zālēm nepakļāvīgas epilepsijas un terapijai rezistentas depresijas gadījumos. Tā nav plaši lietota metode, un lēmumu pieņem specializēti centri, bet pats fakts parāda, cik dziļi šis nervs ir saistīts ar smadzeņu darbību.

Otrs pārsteidzošais aspekts ir informācijas virziens. Lai gan klejotājnervs parasti tiek pasniegts kā pavēļu ceļš no smadzenēm uz orgāniem, lielākā daļa tā šķiedru nes informāciju pretējā virzienā. Praktiski tas nozīmē, ka iekšējo orgānu stāvoklis nepārtraukti ietekmē smadzeņu darbību, nevis otrādi vien.

Trešais novērojums attiecas uz klepu, tīrot ausis. Ārējās auss ejas ādu apgādā klejotājnerva zars, tāpēc tās kairinājums var izraisīt klepus refleksu, kaut arī elpceļi nav skarti. Tas pats izskaidro, kāpēc dažām rīkles slimībām sāpes „atdodas" ausī, lai gan auss ir pilnīgi vesela.