Kostovertebrālās locītavas: ribas un skriemeļi

Ribas galviņas locītava (articulatio capitis costae) atrodas tur, kur ribas aizmugurējais gals pieskaras skriemeļu ķermeņiem. Tipiskā ribā galviņai ir divas locītavu virsmas, kuras šķir neliela šķautne. Augšējā virsma pieskaras skriemelim, kas atrodas vienu līmeni augstāk, apakšējā tā paša numura skriemelim, un starp tām atrodas starpskriemeļu disks, pie kura piestiprinās īpaša saite. Tādā veidā riba faktiski balstās uz diviem skriemeļiem vienlaikus.

Ribas un šķērsizauguma locītava (articulatio costotransversaria) atrodas nedaudz uz sāniem, kur ribas paugurs pieskaras attiecīgā skriemeļa šķērsizaugumam. Šī locītava ir mazāka un to stiprina vairākas īsas, ļoti spēcīgas saites, kas praktiski neļauj ribai atvirzīties no mugurkaula.

Abas locītavas ir īstas sinoviālas locītavas ar locītavu somiņu, skrimšļa pārklājumu un nelielu šķidruma daudzumu. Tas nozīmē, ka tajās var attīstīties tās pašas problēmas, kas citās locītavās: iekaisums, deģenerācija, blokāde un locītavas somiņas kairinājums.

Ne visas ribas savienojas ar mugurkaulu vienādi. Pirmā riba, kā arī parasti desmitā, vienpadsmitā un divpadsmitā riba pieskaras tikai vienam skriemelim, nevis diviem, un to galviņai ir tikai viena locītavu virsma.

Divām pēdējām ribām nav arī locītavas ar šķērsizaugumu. Tās sauc par brīvajām jeb peldošajām ribām, jo tās priekšpusē nepiestiprinās ne pie krūšu kaula, ne pie iepriekšējās ribas skrimšļa. Tieši tāpēc tām ir daudz lielāks kustības apjoms un tās vieglāk traumējas.

Praktiski šie izņēmumi ir svarīgi divos gadījumos. Pirmkārt, radiologam, kad jānosaka precīzs ribas numurs attēlā. Otrkārt, ķirurgam un anesteziologam, jo procedūras, kas tiek veiktas ribas tuvumā, ir atkarīgas no tā, kā tieši riba stiprināta.

Ieelpā ribas paceļas, un krūšu kurvis izplešas divos virzienos vienlaikus. Kustības ass iet caur ribas galviņas un šķērsizauguma locītavām, un tieši šīs ass virziens nosaka, kurp riba pagriezīsies.

Augšējo ribu ass ir vairāk vērsta uz sāniem, tāpēc to priekšējie gali kustas galvenokārt uz augšu un uz priekšu, paceļot krūšu kaulu. Šo kustību tradicionāli sauc par sūkņa roktura kustību. Apakšējo ribu ass ir vairāk vērsta uz priekšu, tāpēc tās sānu daļas paceļas uz āru, un šo kustību sauc par spaiņa roktura kustību.

Rezultātā ieelpā krūšu kurvis palielinās gan priekšējā aizmugurējā, gan šķērsvirzienā. Ja šīs locītavas kļūst stīvas, elpošanas apjoms sarūk, un cilvēks neapzināti sāk vairāk izmantot palīgmuskuļus kaklā, kas laika gaitā rada kakla un plecu sasprindzinājumu.

Tieši šī saistība izskaidro, kāpēc elpošanas vingrinājumi un krūšu kurvja kustīguma atjaunošana ir daļa no fizioterapijas gan plaušu slimību, gan stājas traucējumu gadījumā.

• Ieelpā ribas paceļas un griežas gar asi, kas iet caur abām aizmugurējām locītavām
• Augšējās ribas pārsvarā ceļ krūšu kaulu uz priekšu un augšu
• Apakšējās ribas pārsvarā izpleš krūšu kurvi uz sāniem
• Izelpa parasti ir pasīva, ribas atgriežas skrimšļa elastības dēļ
• Stīvas locītavas samazina plaušu ventilācijas apjomu pat pie veselām plaušām

Kostovertebrālo locītavu problēmas izpaužas kā sāpes muguras augšdaļā blakus mugurkaulam, kas bieži izstaro uz priekšu gar ribu. Raksturīgi, ka sāpes pastiprina dziļa ieelpa, klepus, šķaudīšana un ķermeņa pagriezieni, bet tās bieži ir saistītas ar noteiktu kustību, nevis pastāvīgas.

Biežākie iemesli ir pārslodze un neērta poza, piemēram, ilgstošs darbs pie datora, smaguma celšana ar pagriezienu vai ilgstoša klepošana. Gados vecākiem cilvēkiem pievienojas deģeneratīvas pārmaiņas šajās locītavās, kas ir tikpat parastas kā citur mugurkaulā.

Atsevišķa grupa ir iekaisīgas mugurkaula slimības, kurās krūšu kurvja locītavas iesaistās agri, un raksturīga pazīme ir krūšu kurvja izplešanās apjoma samazināšanās. Tādā gadījumā sāpes ir izteiktākas no rīta, ilgst vairākus mēnešus un mazinās ar kustību, nevis ar atpūtu, un tas ir gadījums, ko vērtē reimatologs.

Ļoti svarīgi: krūšu sāpes nekad nedrīkst pieņemt par locītavu izcelsmes sāpēm, kamēr nav izslēgti bīstamie iemesli. Nekavējoties jāsauc neatliekamā palīdzība, ja sāpes krūtīs ir spiedošas, izstaro uz roku, žokli vai muguru, pavadītas ar svīšanu, sliktu dūšu vai elpas trūkumu.

Pirmais un svarīgākais nošķīrums ir no sirds izcelsmes sāpēm. Locītavas sāpes parasti ir asas, saistītas ar konkrētu kustību vai ieelpu, un tās var izraisīt, uzspiežot uz attiecīgās vietas. Sirds izcelsmes sāpes parasti nav atkarīgas no pozas, ir spiedošas un pastiprinās slodzē, nevis pagriežoties.

Otrs nošķīrums ir no krūšu kaula un ribu skrimšļa iekaisuma priekšpusē. Tas sāp krūšu priekšējā daļā, blakus krūšu kaulam, un arī tur sāpes var izraisīt ar spiedienu. Trešais ir no ribas nerva kairinājuma, kas izraisa joslveida sāpes gar vienu ribu, dažkārt ar ādas jutīguma izmaiņām, un tas var būt jostas rozes pirmā izpausme vēl pirms izsitumiem.

Ceturtais ir no plaušu un pleiras slimībām, kurās sāpes arī pastiprina ieelpa. Atšķirībā no locītavu sāpēm tās parasti pavada elpas trūkums, drudzis vai klepus, un tās neizraisa, taustot muguru.

Izmeklēšana sākas ar jautājumiem par to, kas sāpes izraisa un kas atvieglo, un ar taustīšanu gar mugurkaulu abās pusēs. Ārsts vērtē, vai spiediens uz konkrēto locītavu atkārto pacienta sūdzības, kā arī mēra krūšu kurvja apkārtmēra starpību dziļā ieelpā un izelpā, jo šis vienkāršais mērījums parāda krūšu kurvja kustīgumu.

Attēldiagnostikā parastā rentgenogramma šīs sīkās locītavas parāda slikti, jo tās pārklājas ar citām struktūrām. Datortomogrāfija tās parāda labi un ir izvēles metode, ja ir aizdomas par lūzumu vai deģeneratīvām pārmaiņām. Magnētiskā rezonanse ir vienīgā, kas parāda aktīvu iekaisumu un kaulu tūsku, tāpēc to lieto, ja domā par iekaisīgu mugurkaula slimību.

Pirms muskuļu un skeleta izcelsmes tiek apstiprināta, bieži veic elektrokardiogrammu un citus izmeklējumus sirds un plaušu slimību izslēgšanai. Tā nav pārmērīga piesardzība, bet gan pareiza secība, jo bīstamākais vienmēr jāizslēdz pirmais.

1. Izslēgt sirds un plaušu izcelsmi, ja sāpes ir krūtīs
2. Noskaidrot, kuras kustības un elpošanas fāzes sāpes pastiprina
3. Taustīt locītavas gar mugurkaulu abās pusēs, meklējot sāpju atkārtošanos
4. Novērtēt krūšu kurvja izplešanās apjomu ar mērlenti
5. Attēldiagnostika tikai tad, ja ir trauma, iekaisuma aizdomas vai sūdzības nepāriet
6. Fizioterapija kā galvenais ārstēšanas veids vairumā gadījumu

Bērnam ribas ir vairāk horizontālas, un krūšu kurvis šķērsgriezumā ir gandrīz apaļš. Tieši tāpēc maziem bērniem elpošanā daudz lielāka nozīme ir diafragmai, nevis ribu kustībai, un tieši tāpēc vēdera kustība elpojot ir tik izteikta.

Augot ribas pakāpeniski noslīgst uz leju, krūšu kurvis kļūst plakanāks priekšējā aizmugurējā virzienā, un ribu kustība kļūst efektīvāka. Šis process turpinās līdz pusaudža vecumam.

Gados vecākiem cilvēkiem ribu skrimšļi pakāpeniski pārkaulojas, locītavās parādās deģeneratīvas pārmaiņas, un krūšu kurvis kļūst stīvāks. Rezultātā elpošanā atkal pieaug diafragmas nozīme, bet kopējais krūšu kurvja izplešanās apjoms samazinās. Tas daļēji izskaidro, kāpēc vecāka gadagājuma cilvēkiem plaušu infekcijas norit smagāk: viņiem ir grūtāk pietiekami spēcīgi atklepot.

Šo locītavu tuvumā, tieši gar ribas galviņu, no abām pusēm iet simpātiskais nervu stumbrs ar saviem mezgliem. Tas nozīmē, ka veģetatīvās nervu sistēmas ķēde burtiski guļ uz kostovertebrālajām locītavām. Šis anatomiskais tuvums tiek minēts kā viens no iespējamiem izskaidrojumiem tam, kāpēc dažiem cilvēkiem krūšu kurvja aizmugurējo locītavu problēmas pavada neparastas sajūtas, piemēram, sirdsklauves vai svīšana attiecīgajā ķermeņa pusē. Šī saistība nav galīgi pierādīta, un to nedrīkst uzskatīt par sirds simptomu skaidrojumu, tomēr anatomiskais tuvums ir neapstrīdams fakts un ir svarīgs ķirurgam, kurš operē šajā apvidū.

Otra praktiskā detaļa attiecas uz to, ka ribas galviņa balstās uz starpskriemeļu diska. Tas nozīmē, ka riba ir mehāniski saistīta ar diska stāvokli, un otrādi: ribas kustība pārnes spēku uz disku. Tieši tāpēc krūšu daļas diski deģenerējas lēnāk nekā jostas daļas diski, jo ribu karkass tos daļēji aizsargā no vērpes slodzes.