Mantojuma plānošana Latvijā bez trestiem

Trests balstās uz konstrukciju, kurā īpašuma tiesības sašķeļas starp pārvaldnieku un labuma guvēju. Latvijas Civillikums šādu sašķelšanu neparedz: manta pieder vai nu mantojuma atstājējam, vai mantiniekam, un starpposmu veido tikai mantojuma masa, ko pārvalda līdz mantojuma apliecības izsniegšanai. Tāpēc angļu valodā lasītie padomi par „bypass trust“ vai „credit shelter trust“ Latvijā nav pārnesami un nav arī vajadzīgi, jo tie risina problēmu, kuras šeit nav: federālo mantojuma nodokli.

Sāciet ar mantas un saistību sarakstu. Pierakstiet nekustamos īpašumus ar kadastra numuriem, bankas kontus, uzkrājumus trešajā pensiju līmenī, dzīvības apdrošināšanas polises, kapitāldaļas, transportlīdzekļus, kā arī kredītus, galvojumus un aizdevumus privātpersonām. Tikai pēc šā saraksta kļūst redzams, kas vispār ietilps mantojuma masā un kam ir noteikts cits pārejas ceļš.

Otrais solis ir noskaidrot laulāto mantiskās attiecības. Ja nav laulības līguma, spēkā ir likumiskā manta ar kopīgās mantas prezumpciju, un pēc viena laulātā nāves vispirms jāatdala pārdzīvojušā laulātā daļa un tikai pārējais tiek mantots. Laulības līgumu apliecina zvērināts notārs, un tas iegūst spēku pret trešajām personām pēc ierakstīšanas Laulāto mantisko attiecību reģistrā, ko uztur Uzņēmumu reģistrs.

Trešais solis ir testaments. Publisko testamentu taisa pie zvērināta notāra, un ziņas par to nonāk publiskajā testamentu reģistrā, tāpēc tas neiet zudumā un to grūti apstrīdēt. Privātais testaments jāuzraksta pašrocīgi, un praksē tieši tas visbiežāk rada strīdus par rokrakstu, datumu un testatora rīcībspēju. Ņemiet vērā neatraidāmos mantiniekus: laulātajam un lejupējiem, bet, ja lejupējo nav, augšupējiem pienākas neatņemamā daļa, un testaments šo tiesību neatceļ, tikai pārvērš naudas prasījumā.

Trestam pietuvinātus rezultātus Latvijā panāk ar citiem instrumentiem. Legāts ļauj novēlēt konkrētu lietu konkrētai personai, neveidojot no tās mantinieku. Lietojuma tiesību jeb uzufruktu var atstāt pārdzīvojušajam laulātajam, bet īpašumu novēlēt bērniem, tā nodalot dzīvesvietas nodrošinājumu no galīgās piederības. Dāvinājumu var noslēgt ar uzlikumu, un zemesgrāmatā var nostiprināt atsavināšanas aizliegumu. Dzīvības apdrošināšanas atlīdzību parasti izmaksā tieši polisē norādītajam labuma guvējam, tāpēc tā kārtojama polises, nevis testamenta līmenī.

Visbiežākā kļūda ir domāt, ka testaments atrisina visu. Mantinieks pārņem arī parādus, tāpēc, ja saistību apjoms nav skaidrs, mantojumu pieņem ar inventāra tiesību, kas ierobežo atbildību ar mantotās mantas vērtību. Otra kļūda attiecas uz uzņēmumiem: ja sabiedrības statūtos vai dalībnieku līgumā nav sakārtota kapitāldaļu pāreja, bizness uz mēnešiem paliek bez lemtspējīga dalībnieku sastāva.