Mēles anatomija: uzbūve un funkcijas

Mēlei izšķir galu (apex), ķermeni (corpus) un sakni (radix). Muguriņu jeb augšējo virsmu (dorsum linguae) šķērso sekla V veida robežvaga (sulcus terminalis), kuras virsotnē atrodas neliela bedrīte. Priekšā no šīs vagas atrodas tā daļa, ko cilvēks izbāž pa muti; aiz tās mēles sakne nolaižas lejup un veido rīkles priekšējo sienu.

Apakšējā virsma ir plāna, gluda un caurspīdīga, ar labi redzamām vēnām. Pa vidu no tās uz mutes pamatni stiepjas mēles saitīte (frenulum linguae), bet tās abās pusēs atveras zemžokļa siekalu dziedzeru izvadi.

Mēles saknē gļotāda ir bumbuļaina, jo zem tās atrodas limfoīdie audi, ko sauc par mēles mandeli. Tā ir daļa no rīkles limfoīdā gredzena un normāls veidojums, nevis patoloģija, lai gan nezinātājam tā var izskatīties draudīga.

• Mēles gals: viskustīgākā un jutīgākā daļa, izšķiroša runā.
• Mēles ķermenis: galvenā masa ar kārpiņām uz augšējās virsmas.
• Robežvaga: V veida līnija, kas atdala divas embrionāli dažādas daļas.
• Mēles sakne: rīklē vērstā daļa ar mēles mandeli.
• Mēles saitīte: gļotādas kroka, kas mēli savieno ar mutes pamatni.

Uz mēles virsmas izšķir vairākus kārpiņu veidus. Pavedienveida kārpiņas ir visvairāk izplatītās, tās ir raupjas un garšas pumpuru nesatur. Sēnīšveida kārpiņas ir sarkanīgi punktiņi, izkaisīti galā un malās, un tajās garšas pumpuri jau ir. Lapveida kārpiņas veido rievu grupas mēles sānu aizmugurējā daļā, bet valnīšveida kārpiņas ir lielas un izkārtotas rindā gar robežvagu.

Garšas pumpuri nav izvietoti pēc „garšu kartes“, kurā salds būtu galā, bet rūgtais aizmugurē. Šis priekšstats ir sens pārpratums; visas pamatgaršas var uztvert visās garšas pumpuru izvietojuma vietās, kaut arī jutība nedaudz atšķiras.

Liela daļa no tā, ko cilvēks sauc par garšu, patiesībā ir smarža, kas caur rīkli nonāk deguna dobumā. Tieši tāpēc iesnu laikā ēdiens šķiet bezgaršīgs, lai gan garšas pumpuri strādā normāli.

Iekšējie muskuļi iet trīs virzienos: gareniski, šķērsām un vertikāli. Tie mēli nepārvieto, bet maina tās formu: padara to garāku un šaurāku, plakanāku vai renes veidā ieliektu. Ārējie muskuļi sākas no apakšžokļa, mēles kaula, deniņkaula smailā izauguma un mīkstajām aukslējām un mēli velk uz priekšu, atpakaļ, uz augšu vai leju.

Kustību nodrošina zemmēles nervs (nervus hypoglossus), kas apgādā gandrīz visus mēles muskuļus; izņēmums ir aukslēju un mēles muskulis, ko apgādā rīkles pinums. Tausti un temperatūru priekšējās divās trešdaļās nes mēles nervs, kas ir trejzaru nerva zars, bet garšu tajā pašā apvidū nes sejas nerva zars.

Aizmugurējā trešdaļā gan tausti, gan garšu nes rīkles un mēles nervs (nervus glossopharyngeus), bet pašā saknē un uzbalsenī klejotājnerva zari. Šī dalīšana nav nejauša: tā atspoguļo mēles izcelsmi no dažādiem embrionālajiem lokiem.

Ēdot mēle darbojas kā konveijera lente un vienlaikus kā mērierīce. Tā pagrūž ēdienu starp zobiem, pārbauda kumosa konsistenci un temperatūru, savāc to kopā ar siekalām un pārvieto uz rīkles pusi. Rīšanas sākumā mēles gals atspiežas pret aukslējām un vilnim līdzīgā kustībā izstumj kumosu rīklē.

Runā mēle ir galvenais skaņu veidotājs. Mainot tās gala, malu un muguriņas stāvokli attiecībā pret zobiem un aukslējām, veidojas patskaņu un līdzskaņu atšķirības. Latviešu valodā tieši mēles gala precizitāte nosaka tādu skaņu kā „r“, „l“, „s“ un „š“ izrunu.

Mazāk pamanīta ir mēles loma elpošanā. Miegā muskuļu tonuss krītas, un mēles sakne var noslīdēt atpakaļ, sašaurinot elpceļu. Tieši šis mehānisms ir obstruktīvas miega apnojas pamatā, un tāpēc mēles muskuļu tonuss interesē arī miega medicīnas speciālistus.

Embrijā mēle veidojas no vairākiem rīkles lokiem: priekšējā daļa no pirmā loka, aizmugurējā no trešā un ceturtā, bet muskuļi ieceļo no pavisam citas vietas, no pakauša apvidus somītiem. Tieši tāpēc vienai un tai pašai mēlei ir tik daudz dažādu nervu. Tajā pašā vietā, kur robežvagas virsotnē ir bedrīte, embrijā sāk veidoties vairogdziedzeris, kas pēc tam nolaižas kaklā.

No šīs izcelsmes izriet arī vairākas iedzimtas īpatnības: pārāk īsa mēles saitīte, kas ierobežo mēles kustību, vai retos gadījumos vairogdziedzera audu paliekas mēles saknē. Jaundzimušajiem mēles kustība ir svarīga zīšanai, tāpēc barošanas grūtības ir viens no iemesliem saitītes izvērtēšanai.

Ar gadiem garšas jutība pakāpeniski mazinās, kārpiņas kļūst plakanākas, un arvien biežāka kļūst sausa mute, visbiežāk lietoto zāļu blakusparādību dēļ. Sausa mute savukārt maina mēles izskatu, pastiprina dedzināšanas sajūtu un veicina sēnīšu infekcijas.

Biežākās izmaiņas ir nekaitīgas. Ģeogrāfiskā mēle, kurā uz virsmas parādās mainīgi gluda izskata laukumi ar gaišām malām, ir labdabīgs stāvoklis, kas pāriet un atgriežas. Rievaina mēle arī ir variants, kas ar vecumu kļūst izteiktāks. Baltas aplikuma plēksnes, kas viegli noņemamas un atstāj apsārtušu virsmu, norāda uz sēnīšu infekciju.

Gluda, spīdīga un sāpīga mēle bez kārpiņām ir klasiska dzelzs, B12 vitamīna vai folskābes trūkuma pazīme, un tad izmeklējumi jāsāk ar asins analīzēm. Dedzināšanas sajūta bez redzamām izmaiņām var būt saistīta ar sausumu, zālēm, cukura diabētu vai atsevišķu nervu darbības traucējumiem.

Visnopietnākā iespēja ir mēles vēzis, kas visbiežāk sākas mēles sānu malā kā čūla vai sacietējums, kas nedzīst. Galvenie riska faktori ir smēķēšana, alkohols un cilvēka papilomas vīrusa infekcija. Ar mutes gļotādas izmaiņām strādā zobārsts, otorinolaringologs un mutes, sejas un žokļu ķirurgs; mēles kustību traucējumus izmeklē neirologs.

Pamats ir apskate labā apgaismojumā un aptaustīšana. Mēli izbāž, pavelk uz sāniem ar marli un apskata malas, jo tieši tās paliek neredzamas parastā skatienā. Sacietējumus meklē ar diviem pirkstiem: vienu no mutes iekšpuses, otru zem apakšžokļa.

Mēles sakni un rīkli tiešā skatienā neredz, tāpēc izmanto spoguli vai elastīgu endoskopu, ko ievada caur degunu. Šī izmeklēšana ir ātra, notiek vietējā jutības mazināšanā un ļauj redzēt arī balseni. Rīšanas traucējumu gadījumā izmanto rīšanas endoskopisku vai rentgenoloģisku novērtēšanu.

Ja atrasts aizdomīgs perēklis, diagnozi nosaka tikai audu paraugs. Izplatības novērtēšanai lieto magnētisko rezonansi vai datortomogrāfiju. Vispārēju cēloņu meklēšanai izmanto asins analīzes: asins aina, dzelzs rādītāji, B12 vitamīns, folskābe, glikoze.

1. Apskatiet mēles virsmu, malas un apakšpusi labā gaismā.
2. Pievērsiet uzmanību čūlai, sacietējumam vai baltam, nenoņemamam plankumam.
3. Ja izmaiņas saglabājas vairāk nekā divas trīs nedēļas, dodieties pie zobārsta vai ģimenes ārsta.
4. Ārsts izvērtē nepieciešamību pēc asins analīzēm vai nosūtījuma pie otorinolaringologa.
5. Aizdomīgos gadījumos veic audu parauga izmeklēšanu, kas dod galīgo atbildi.

Mēle pieder pie tā saukto muskuļu hidrostatu grupas. Tas nozīmē, ka tai nav ne kaula, ne locītavas, pret ko atspiesties, un tās tilpums kustības laikā paliek nemainīgs. Ja šķērseniskās šķiedras saraujas un mēle kļūst šaurāka, tai neizbēgami jākļūst garākai vai augstākai. Tieši šis nemainīgā tilpuma noteikums ļauj vienai un tai pašai muskuļu masai reizē būt par stingru sviru un par lokanu instrumentu.

No tā izriet praktiskas sekas. Mēles kustību precizitāte ir atkarīga nevis no viena muskuļa spēka, bet no vairāku šķiedru grupu vienlaicīgas saskaņošanas, tāpēc runas terapijā strādā ar kustību modeļiem, nevis ar atsevišķu muskuļu treniņu.

Vēl viena netriviāla lieta ir zemmēles nerva bojājuma pazīme. Ja nervs vienā pusē nestrādā, izbāzta mēle nenoliecas prom no bojātās puses, bet tieši uz to, jo veselā puse to pastumj uz priekšu spēcīgāk. Tāpēc mēles novirze izbāžot ir viena no vienkāršākajām un informatīvākajām pārbaudēm neiroloģiskajā izmeklēšanā.