Kas ir neirokrānijs?

Kaulu skaits šajā grupā ir precīzi zināms, un to ir astoņi. Četri no tiem ir nepāra, tas ir, vidusplaknē pa vienam, un divi ir pāra kauli, tas ir, pa vienam katrā pusē.

Spārnkauls (os sphenoidale) atrodas galvaskausa pamatnes vidū un ir savienots gandrīz ar visiem pārējiem galvaskausa kauliem. Pēc formas to salīdzina ar izplestiem spārniem putnu. Tā vidusdaļā ir iedobums, turku segli, kurā guļ hipofīze, bet cauri tā atverēm iet redzes nervs un vairāki acs kustību un sejas jutības nervi.

Sietkauls (os ethmoidale) ir trausls, gaisa šūnām pildīts kauls starp acu dobumiem deguna augšdaļā. Tā horizontālā plātnīte ir sietveidīgi caurumaina, un caur šiem caurumiņiem no deguna gļotādas augšup iet ožas nervu šķiedras. Tieši šī plānā plātnīte ir viena no vājākajām vietām visā galvaskausā, un tās bojājums var izraisīt muguras smadzeņu šķidruma noplūdi caur degunu.

Abi šie kauli vienlaikus pieder neirokrānijam un piedalās sejas struktūru veidošanā, tāpēc dažās klasifikācijās tos min pie abām grupām. Tas nav pretrunīgums, bet reālas anatomijas sekas: robeža starp smadzeņu un sejas galvaskausu nav taisna līnija.

Neirokrāniju dala divās daļās. Velve jeb galvaskausa jumts ir apaļā augšdaļa, kas sastāv galvenokārt no pieres, abiem paura un pakauša kaula augšdaļas. Pamatne ir horizontālā apakšdaļa, uz kuras smadzenes guļ.

Pamatne nav līdzena, bet veido trīs pakāpienveida bedres, un katrā no tām guļ noteikta smadzeņu daļa. Šis dalījums ir ļoti praktisks: pēc simptomiem bieži var pateikt, kurā bedrē ir bojājums.

• Priekšējā bedre: tajā guļ pieres daivas, tās grīdu veido pieres un sietkauls.
• Vidējā bedre: tajā guļ deniņu daivas, tās vidū atrodas hipofīzes iedobums.
• Aizmugurējā bedre: tajā guļ smadzenītes un smadzeņu stumbrs.
• Lielā atvere (foramen magnum) pakauša kaulā: caur to smadzeņu stumbrs pāriet muguras smadzenēs.
• Daudzās sīkās atveres: caur tām iziet galvas nervi un ieiet un iziet asinsvadi.

Neirokrānija kaulus savieno šuves (suturae), kas ir šķiedru savienojumi ar zobainām malām. Galvenās ir vainaga šuve starp pieres un paura kauliem, bultas šuve starp abiem paura kauliem un lambdas šuve starp paura un pakauša kauliem. Zobainā forma nav nejauša: tā ievērojami palielina savienojuma izturību pret bīdi.

Jaundzimušajam šuves vēl nav aizvērtas, un vietās, kur satiekas vairākas, ir saistaudu laukumi, avotiņi (fonticuli). Lielais avotiņš pieres apvidū ir vislabāk taustāms un parasti aizveras otrajā dzīves gadā, mazais pakausī aizveras daudz agrāk, tomēr precīzs laiks bērniem atšķiras. Avotiņi ir bioloģiski nepieciešami divējādi: tie ļauj galvai nedaudz saspiesties dzemdību ceļos un ļauj galvaskausam augt līdzi smadzenēm.

Ārstam avotiņš ir arī izmeklēšanas logs. Iegrimis avotiņš var liecināt par šķidruma trūkumu organismā, izspiedies un saspringts avotiņš par paaugstinātu spiedienu galvaskausā. Caur atvērtu avotiņu iespējams veikt arī zīdaiņa galvas ultrasonogrāfiju, kas ir drošākā attēldiagnostikas metode šajā vecumā.

Neirokrānija kauli veidojas divējādi. Velves kauli pārkaulojas tieši no saistaudu plēves, bez skrimšļa starpposma. Pamatnes kauli lielākoties vispirms izveidojas kā skrimslis un tikai pēc tam pārkaulojas, un starp to daļām kādu laiku saglabājas augšanas zonas.

Galvaskausa augšanu virza augošās smadzenes. Smadzenes pirmajos dzīves gados aug strauji, un šuves ļauj kauliem attālināties un pieaudzēt jaunu vielu pa malām. Ja kāda šuve aizveras pāragri, galvaskauss nespēj augt perpendikulāri šai šuvei un aug pārmērīgi citā virzienā, kā rezultātā galva iegūst raksturīgu formu. Šo stāvokli sauc par kraniosinostozi, to ārstē bērnu neiroķirurgs, un ārstēšanas rezultāts ir labāks, ja to uzsāk agri.

Pieaugušam cilvēkam šuves pakāpeniski pārkaulojas, bet šis process ir ļoti mainīgs, un tieši tāpēc tas nav uzticams vecuma noteikšanas veids. Ar gadiem samazinās arī kaula blīvums un mainās sejas daļas proporcijas, jo zobu zaudēšana maina žokļu formu.

Visbiežākais notikums ir galvas trauma. Velves lūzums var būt vienkāršs plaisas lūzums, bet var būt arī iespiests lūzums, kad kaula fragments tiek iedzīts iekšup un var bojāt smadzenes vai asinsvadu. Pamatnes lūzums ir bīstamāks, jo tuvu atrodas galvas nervi, lielie asinsvadi un šķidruma telpas.

Otra svarīgā grupa ir stāvokļi, kuros palielinās spiediens galvaskausa iekšienē. Tie ir asiņošana starp kaulu un cieto apvalku vai zem tā, plaša smadzeņu tūska, audzējs un hidrocefālija. Simptomi ir pastiprinoša galvassāpe, slikta dūša ar vemšanu, miegainība un apziņas traucējumi.

Ar galvaskausa traumām strādā neiroķirurgs kopā ar traumatologu un anesteziologu, ar bērnu galvaskausa formas traucējumiem bērnu neiroķirurgs. Pēc galvas traumas nekavējoties jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, ja ir bijis samaņas zudums, atkārtota vemšana, krampji, nevienādi acu zīlīšu izmēri, pieaugoša miegainība vai no deguna vai auss izdalās dzidrs šķidrums.

• Zilumi ap abām acīm bez tieša sitiena acu apvidū.
• Zilums aiz auss uz galvaskausa izciļņa.
• Dzidra šķidruma tecēšana no deguna vai auss pēc traumas.
• Asiņošana no auss bez redzama ārējā bojājuma.
• Pieaugoša miegainība, apjukums vai nespēja pamosties.

Akūtā situācijā pirmā izvēle ir galvas datortomogrāfija. Tā dažās minūtēs parāda gan kaula lūzumus, gan svaigu asiņošanu, un tieši tāpēc tā ir standarta izmeklējums pēc nopietnas galvas traumas. Kaula loga režīmā redz sīkas plaisas, ko parastais režīms neuzrāda.

Magnētiskā rezonanse pašu kaulu rāda sliktāk, bet ir nepārspējama smadzeņu audu, apvalku un audzēju vērtēšanā. Parasta galvaskausa rentgenogramma mūsdienās tiek lietota reti, jo tā neko nepasaka par smadzenēm. Zīdaiņiem izmeklēšanu sāk ar galvas ultrasonogrāfiju caur atvērto avotiņu, un galvas apkārtmēra regulāra mērīšana ir vienkāršākā un pieejamākā metode, kā sekot līdzi galvaskausa augšanai.

1. Novērtē apziņas stāvokli un dzīvībai svarīgās funkcijas.
2. Izvērtē traumas mehānismu un simptomus, kas norāda uz augstu risku.
3. Veic galvas datortomogrāfiju, ja ir norādes par nopietnu bojājumu.
4. Pēc nepieciešamības papildina ar kakla daļas izmeklēšanu, jo galvas trauma bieži saistīta ar kakla traumu.
5. Neskaidros vai hroniskos gadījumos nozīmē magnētisko rezonansi.

Biežākā sajaukšana ir ar visu galvaskausu kopumā. Neirokrānijs ir tikai viena no divām daļām; sejas kauli tajā neietilpst. Otra sajaukšana ir velves un pamatnes nošķiršanā: tie nav divi dažādi kaulu komplekti, bet viena un tā paša kaulu kopuma divas daļas, jo, piemēram, pakauša kauls piedalās abās.

Mazāk zināms, bet praktiski svarīgs ir deniņu kaula vājums. Deniņu apvidū kauls ir plānākais visā velvē, un tieši zem tā iekšpusē iet artērija, kas baro cieto smadzeņu apvalku. Tāpēc salīdzinoši neliels sitiens pa deniņiem var izraisīt lūzumu ar šīs artērijas plīsumu. Raksturīga šādas asiņošanas gaita ir tā, ka cietušais pēc īsa samaņas zuduma kādu laiku jūtas labi un tikai pēc tam strauji pasliktinās. Tieši šī iemesla dēļ pēc nopietnas galvas traumas cilvēku nedrīkst atstāt bez novērošanas, pat ja viņš uzreiz pēc tam šķiet pilnīgi vesels.