Preču brīva aprite ES iekšējā tirgū

Iekšējā tirgus pamatdoma ir vienkārša: prece, kas likumīgi laista tirgū vienā dalībvalstī, principā drīkst tikt pārdota arī visās pārējās. Tāpēc starp Latviju un citām Eiropas Savienības valstīm nav muitas nodevu, nav kvantitatīvu ierobežojumu un nav atļauti tādi valsts pasākumi, kuriem ir līdzvērtīga iedarbība, piemēram, slēpti tehniski šķēršļi, kas praksē aizsargā vietējos ražotājus. Šo noteikumu ievērošanu uzrauga Eiropas Komisija, bet strīdus galīgi izšķir Eiropas Savienības Tiesa.

Brīvība nav absolūta. Dalībvalsts drīkst noteikt ierobežojumus, ja tie vajadzīgi cilvēku veselības un dzīvības aizsardzībai, sabiedriskajai drošībai, vides aizsardzībai vai citiem atzītiem mērķiem, taču ierobežojumam jābūt samērīgam un tas nedrīkst būt slēpts tirdzniecības ierobežojums. Tieši samērīguma pārbaude ir tā, kurā vairums nepamatoto ierobežojumu krīt. Praksē tas nozīmē, ka valstij jāspēj pierādīt, kāpēc mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Uzņēmējam jāzina, ka noteikumi dalās divās grupās. Harmonizētajās jomās, piemēram, rotaļlietām, elektroiekārtām, būvizstrādājumiem vai medicīniskajām ierīcēm, prasības ir vienādas visā Eiropas Savienībā, un atbilstību apliecina attiecīgā marķējuma un atbilstības deklarācijas kārtībā. Neharmonizētajās jomās darbojas savstarpējās atzīšanas princips: ja prece likumīgi pārdodama vienā valstī, otrai ir jāpamato, kāpēc tā to neatļauj.

Tas, kas paliek nacionāls, bieži pārsteidz. Pievienotās vērtības nodokļa likmes un akcīzes nodoklis joprojām ir dalībvalstu kompetencē noteiktās robežās, tāpēc cenas atšķiras. Nacionāli var atšķirties arī marķējuma valodas prasības, iepakojuma apsaimniekošanas un ražotāja paplašinātās atbildības shēmas, kā arī atsevišķi pārtikas un alkohola tirdzniecības noteikumi. Tieši šie jautājumi, nevis muitas robeža, ir tie, kas Latvijas uzņēmumam rada praktiskas problēmas, sākot eksportu uz kaimiņvalsti.

Rīcības secība eksporta gadījumā ir šāda. Vispirms jānoskaidro, vai prece ietilpst harmonizētajā jomā un kādas atbilstības prasības tai piemēro. Pēc tam jāpārbauda mērķa valsts nacionālās prasības par marķējumu, valodu un iepakojuma apsaimniekošanu. Tad jāsakārto nodokļu puse, tostarp reģistrācija pievienotās vērtības nodokļa vajadzībām un attālinātās pārdošanas režīms, ja pārdodat patērētājiem citā valstī. Tikai pēc tam ir jēga runāt par loģistiku un cenu.

Ja cita dalībvalsts vai tās iestāde tomēr liek nepamatotus šķēršļus, pastāv ātrāks ceļš nekā tiesa. Eiropas Savienībā darbojas ārpustiesas problēmu risināšanas tīkls, kurā nacionālie centri palīdz uzņēmējiem un iedzīvotājiem risināt pārrobežu administratīvas problēmas noteiktā termiņā. Paralēli Eiropas Komisijai var iesniegt sūdzību par dalībvalsts pārkāpumu, taču tas ir garš process, un tas nerisina konkrētā uzņēmuma komerciālo situāciju.