Stiklveida ķermenis: acs želeja un tās slimības

Priekšpusē stiklveida ķermenis pieguļ lēcas aizmugurējai virsmai, veidojot tajā seklu iedobi, un sānos tas robežojas ar staru ķermeni (corpus ciliare). Aizmugurē un sānos tas visā platībā saskaras ar tīkleni, bet saķeres stiprums dažādās vietās krasi atšķiras.

Visciešākā saķere ir tā sauktajā stiklveida ķermeņa pamatnē, joslā, kas plešas abpus tīklenes priekšējai robežai (ora serrata). Tur šķiedras ieaug tīklenē tik cieši, ka šo saikni praktiski nav iespējams atdalīt. Vājākas, bet klīniski svarīgas saķeres vietas ir ap redzes nerva disku, ap dzelteno plankumu un gar lielākajiem tīklenes asinsvadiem.

Caur masas vidu iet smalks kanāls, kas savieno lēcas aizmuguri ar redzes nerva disku. Tas ir embrionālā asinsvada pēdas, un tieši tur želeja ir vissašķidrinātākā, tāpēc cilvēki dažkārt redz tieši šī kanāla izmaiņu radītās ēnas.

• Lēcas aizmugure: priekšējā robeža ar seklu iedobi lēcai.
• Staru ķermenis: sānu robeža, kur veidojas acs kambaru mitrums.
• Stiklveida ķermeņa pamatne: visstiprākā saķere ar tīkleni, praktiski neatdalāma.
• Redzes nerva disks: gredzenveida saķere, kuras atraušanās dod tipisko peldošo gredzenu.
• Dzeltenais plankums: saķere, kuras nepilnīga atraušanās rada centrālās redzes traucējumus.

Acī ir divi dažādi caurspīdīgi šķidrumi, un tos bieži sajauc. Priekšējo acs daļu piepilda ūdeņains mitrums, kas nepārtraukti tiek ražots un aizplūst; aizmugurējo daļu piepilda stiklveida ķermenis, kas ir nekustīgs un nemainīgs. Šī atšķirība ir būtiska, jo acs iekšējā spiediena regulēšana attiecas uz pirmo, nevis uz otro.

Praktiskās sekas ir tiešas: zāles, kas samazina acs spiedienu, iedarbojas uz mitruma ražošanu vai aizplūdi, bet zāles, kas jānogādā tīklenē, bieži jāievada tieši stiklveida ķermenī ar injekciju, jo citādi tās tur nenonāk pietiekamā daudzumā.

Augļa acī cauri topošajam stiklveida ķermenim iet asinsvads, kas baro attīstošos lēcu. Ap to veidojas tā sauktais pirmatnējais stiklveida ķermenis, kuru vēlāk nospiež malā un aizstāj galīgais, bezasinsvadu variants. Normāli šis asinsvads pirms dzimšanas izzūd, atstājot tikai kanālu.

Ja izzušana ir nepilnīga, paliek pastāvīgas augļa asinsvadu struktūras, kas var traucēt redzei jau no zīdaiņa vecuma un dažkārt izpaužas kā balts zīlītes atspīdums fotogrāfijās. Jebkurš neparasts zīlītes atspīdums bērnam ir iemesls steidzamai oftalmologa apskatei, jo tas var liecināt arī par citām nopietnām slimībām.

Pieaugušā mūžā galvenais process ir pakāpeniska sašķidrināšanās: kolagēna šķiedras savstarpēji salīp biezākos kūlīšos, starp tiem veidojas šķidruma dobumi, un želeja zaudē viendabīgumu. Tuvredzīgiem cilvēkiem un pēc acs operācijām šis process parasti sākas agrāk.

Peldošie punktiņi, pavedieni un zirnekļa tīkli, ko cilvēki redz uz gaišas sienas vai debesīm, nav objekti acs priekšā, bet gan ēnas, ko uz tīklenes met sablīvējušās kolagēna šķiedras. Tāpēc tie kustas līdzi acs kustībām ar nelielu aizkavi un nekad nav notverami ar skatienu.

Kad želeja sarūk pietiekami, tās aizmugurējā daļa atraujas no tīklenes virsmas. Tā ir aizmugurējā stiklveida ķermeņa atslāņošanās, un vairumam cilvēku tā kādā dzīves posmā notiek dabiski. Pati par sevi tā redzi nesamazina, bet atraušanās brīdī parādās jauni peldošie ķermenīši un bieži arī īsi gaismas zibšņi acs malā, jo velkot tiek kairināta tīklene.

Bīstams ir tas variants, kurā saķere kādā vietā ir pārāk cieša un želeja, atraujoties, ierauj tīklenē caurumu. Caur plīsumu zem tīklenes var iekļūt šķidrums, un sākas tīklenes atslāņošanās, kas bez ārstēšanas noved pie neatgriezeniska redzes zuduma.

• Daudz jaunu peldošu punktu, kas parādījušies dažu stundu vai dienu laikā.
• Gaismas zibšņi, īpaši tumsā un acs malā.
• Tumšs aizkars vai ēna, kas ieplūst redzeslaukā no malas.
• Pēkšņa redzes miglošanās, it kā skatoties caur dūmiem, kas var liecināt par asiņošanu stiklveida ķermenī.
• Taisnu līniju izliekšanās, kas norāda uz dzeltenā plankuma iesaisti.

Ja atslāņošanās ir nepilnīga un želeja paliek pieķērusies pie dzeltenā plankuma, tā to velk. Rezultātā centrālā redze kļūst izkropļota: taisnas līnijas šķiet viļņainas, burti izskatās nevienāda lieluma. Šo stāvokli sauc par stiklveida ķermeņa un dzeltenā plankuma vilkmi.

Tuvu radniecīgs stāvoklis ir plāna rētaudu plēvīte uz tīklenes virsmas, kas var izveidoties pēc atslāņošanās un saraut tīklenes virsējo kārtu krokās. Vēl viens iznākums ir caurums pašā dzeltenā plankuma centrā.

Cukura diabēta gadījumā stiklveida ķermenis kļūst par mehānisku problēmu citā veidā: jaunizveidotie trauslie asinsvadi ieaug pa tā virsmu, un, kad želeja saraujas, tie plīst, izraisot asiņošanu vai vilkmes tipa tīklenes atslāņošanos. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc diabēta pacientiem regulāra acu dibena apskate ir obligāta.

Izmeklēšanas pamats ir acs dibena apskate caur paplašinātu zīlīti. Ar spraugas lampu un speciālu lēcu oftalmologs redz gan pašu želeju, gan tīkleni, un tieši tīklenes perifērijas apskate ļauj atrast plīsumu, kamēr tas vēl ir maza problēma.

Ja acs dibens nav saskatāms, piemēram, asiņošanas vai blīva kataraktas dēļ, izmanto acs ultrasonogrāfiju: tā parāda, vai tīklene ir savā vietā. Optiskā koherences tomogrāfija dod šķērsgriezuma attēlu ar ļoti smalku izšķirtspēju un ir galvenā metode, ar ko vērtē vilkmi pie dzeltenā plankuma.

Ārstēšanas izvēle atkarīga no atraduma. Tīklenes plīsumu bez atslāņošanās parasti apstrādā ar lāzeru ambulatori. Plašākas problēmas risina vitreoretinālais ķirurgs operācijā, kurā stiklveida ķermeni izņem un aizstāj ar šķīdumu, gāzes burbuli vai silikona eļļu. Pašus peldošos ķermenīšus operē tikai retos gadījumos, kad tie būtiski traucē ikdienas dzīvei, jo operācijai ir savi riski.

1. Redzes asuma pārbaude un sūdzību precizēšana, īpaši par zibšņiem un pēkšņām izmaiņām.
2. Zīlītes paplašināšana ar pilieniem un acs priekšējās daļas apskate ar spraugas lampu.
3. Stiklveida ķermeņa un visas tīklenes, tostarp perifērijas, apskate.
4. Optiskā koherences tomogrāfija, ja ir aizdomas par vilkmi vai dzeltenā plankuma izmaiņām.
5. Acs ultrasonogrāfija, ja acs dibenu nav iespējams apskatīt.
6. Lēmums par novērošanu, lāzeru vai operāciju atkarībā no atraduma.

Ne katrs, kas redz kaut ko kustīgu vai mirgojošu, ir sastapies ar stiklveida ķermeņa problēmu. Atšķirt palīdz tas, cik ilgi parādība turas, vai tā ir vienā vai abās acīs un vai tā paliek, aizverot acis.

Būtiskākā atšķirība praksē: migrēnas aura ir abās acīs, ilgst dažas desmitmiņas un pāriet pati, bet stiklveida ķermeņa izraisītie zibšņi ir vienā acī, ilgst sekundes daļu un atkārtojas, it īpaši, kustinot aci tumsā.

• Migrēnas aura: mirgojoša zigzaga līnija abās acīs, pakāpeniski izplatās un pāriet.
• Uveīta šūnas stiklveida ķermenī: smalki punktiņi kopā ar sāpēm, apsarkumu un gaismas nepanesību.
• Asiņošana stiklveida ķermenī: pēkšņa daudzu tumšu punktu vai sarkanīgas miglas parādīšanās.
• Radzenes virsmas sausums: miglošanās, kas uzlabojas pēc mirkšķināšanas, atšķirībā no peldošiem ķermenīšiem.
• Kataraktas radīta apžilbšana: traucējumi pastiprinās spilgtā gaismā un skar visu attēlu, nevis atsevišķus punktus.

Pirmkārt, peldošie ķermenīši gandrīz vienmēr laika gaitā kļūst mazāk traucējoši, taču ne tāpēc, ka tie pazustu. Daļa nosēžas ārpus redzes ass, bet galvenokārt smadzenes iemācās tos ignorēt, tāpat kā tās ignorē asinsvadu ēnas pašā tīklenē. Tieši tāpēc cilvēki tos atkal pamana, kad skatās uz viendabīgu gaišu fonu vai kad uztraucas par redzi.

Otrkārt, stiklveida ķermenis darbojas kā skābekļa buferis. Neskarta želeja palēnina skābekļa izplatīšanos acs priekšējā daļā, un pēc tās izņemšanas skābekļa līmenis pie lēcas paaugstinās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pēc vitrektomijas katarakta bieži attīstās ātrāk, nekā to izskaidrotu vecums vien.

Treškārt, saķeres ģeogrāfija nosaka gandrīz visu. Slimības, kas saistītas ar stiklveida ķermeni, atšķiras nevis pēc tā, kas notiek ar pašu želeju, bet pēc tā, kurā vietā tā ir pieķērusies un cik cieši. Tāpēc divi cilvēki ar vienādi sašķidrinātu stiklveida ķermeni var nonākt pie pilnīgi atšķirīgiem iznākumiem: viens tikai pie nekaitīgām mušiņām, otrs pie tīklenes plīsuma.