Angiotenzīns II: darbība un nozīme

Sistēmas soļi ir stingri secīgi, un katrs no tiem ir kļuvis par zāļu iedarbības punktu. Tieši tāpēc šī ķēde medicīnas studentiem ir viena no visbiežāk atkārtotajām.

1. Aknas nepārtraukti izdala asinīs angiotenzinogēnu, neaktīvu olbaltumvielu.
2. Nieres, uztverot spiediena vai nātrija kritumu, izdala renīnu.
3. Renīns pārveido angiotenzinogēnu par angiotenzīnu I.
4. Angiotenzīnu konvertējošais enzīms, galvenokārt plaušās, to pārvērš angiotenzīnā II.
5. Angiotenzīns II saistās ar saviem receptoriem un izraisa asinsvadu sašaurināšanos un aldosterona izdali.
6. Paaugstinātais spiediens un atjaunotais nātrija līmenis nomāc renīna izdali, noslēdzot atgriezenisko saiti.

Darbība ir daudzveidīga, bet virziens vienmēr viens un tas pats. Tieši šī saskaņotība padara sistēmu tik efektīvu asins zuduma vai atūdeņošanās gadījumā un tik kaitīgu, ja tā ir ilgstoši pārmērīgi aktivizēta.

Svarīgi ir arī tas, ka angiotenzīns II veidojas ne tikai asinīs. Sirds, asinsvadu sienā, nierēs un taukaudos darbojas vietējas šīs sistēmas versijas, kas peptīdu ražo turpat uz vietas. Tieši tāpēc zāles, kas sistēmu bloķē, uzlabo iznākumu arī tad, ja asinsspiediens nemaz nav ļoti augsts: to ieguvums daļēji nāk no audu pārveides bremzēšanas, nevis tikai no spiediena pazemināšanas.

• Asinsvados: saraujas gludā muskulatūra, artēriolas sašaurinās, pieaug perifērā pretestība.
• Virsnieru garozā: pastiprinās aldosterona izdale, kas nierēs aiztur nātriju un izvada kāliju.
• Nierēs: pastiprinās nātrija atpakaļuzsūkšanās un sašaurinās kamoliņa izvadartēriola, kas uztur filtrāciju.
• Hipofīzē: pastiprinās antidiurētiskā hormona izdale, tāpēc mazāk ūdens tiek zaudēts ar urīnu.
• Smadzenēs: rodas slāpes un pastiprinās sāls kāre.
• Sirdī un asinsvadu sienās: ilgstošas iedarbības rezultātā veidojas muskuļa sabiezējums un saistaudu pārveide.

Nieru kamoliņā asinis ienāk pa pievadartēriolu un iziet pa izvadartēriolu. Filtrācija atkarīga no spiediena kamoliņa kapilāros, tāpēc, sašaurinot izvadi, spiedienu tajā var saglabāt pat tad, ja kopējā asinsplūsma ir samazināta.

Tieši to angiotenzīns II arī dara. Zema asinsspiediena vai šķidruma zuduma apstākļos šis mehānisms uztur nieru filtrāciju, un bez tā nieru darbība apstātos daudz agrāk.

No tā izriet svarīgs klīnisks brīdinājums. Ja cilvēkam ir abu nieru artēriju sašaurinājums un viņam nozīmē zāles, kas angiotenzīna darbību bloķē, izvadartēriola atslābst un filtrācija strauji krīt. Tāpēc pēc šo zāļu sākšanas ārsts kontrolē kreatinīna un kālija līmeni asinīs.

Renīna un angiotenzīna sistēmas nomākšana ir viens no svarīgākajiem sasniegumiem sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā. Zāles atšķiras ar to, kurā ķēdes vietā tās iejaucas.

Angiotenzīnu konvertējošais enzīms organismā dara vēl vienu darbu: tas sašķeļ bradikinīnu, vielu, kas paplašina asinsvadus un kairina elpceļus. Bloķējot enzīmu, bradikinīns uzkrājas.

Tieši tāpēc daļai lietotāju attīstās kaitinošs, sauss, neproduktīvs klepus, kas parasti nepāriet, kamēr zāles tiek lietotas. Tas nav plaušu bojājums, bet gan zāļu darbības blakusefekts.

Retāk, bet bīstamāk bradikinīna uzkrāšanās izraisa angioneirotisku tūsku ar lūpu, mēles vai balsenes pietūkumu. Tā var attīstīties arī pēc ilgstošas lietošanas un prasa nekavējošu neatliekamo palīdzību. Sartāni šo enzīmu neietekmē, tāpēc klepus tiem ir daudz retāks, un tie bieži ir izvēle klepus gadījumā.

Īslaicīga aktivācija ir glābiņš: asiņošanas, caurejas vai smagas atūdeņošanās gadījumā tā uztur spiedienu un pasargā smadzenes un nieres. Problēma sākas tad, kad aktivācija kļūst pastāvīga.

Sirds mazspējā sirds izsviedes samazināšanos nieres uztver kā asins zudumu un sistēmu aktivizē, kaut gan šķidruma organismā jau ir par daudz. Rezultātā pieaug tūska un slodze uz jau vājo sirdi. Tieši tāpēc šo sistēmu bloķējošās zāles ir sirds mazspējas ārstēšanas pamatā.

Otrs tipisks piemērs ir nieru artērijas sašaurinājums, kurā niere maldīgi uzskata, ka visa organisma spiediens ir zems, un nepārtraukti izdala renīnu. Rezultāts ir grūti ārstējama hipertensija jaunākā vecumā vai strauji pasliktinoša hipertensija gados vecākiem cilvēkiem.

Ikdienā angiotenzīnu II nemēra, jo tas ir nestabils un ātri sadalās. Praksē vērtē sistēmas darbības rezultātus: asinsspiedienu, kālija un nātrija līmeni, kreatinīnu un aprēķināto filtrācijas ātrumu.

Ja ir aizdomas par hormonālu hipertensijas cēloni, nosaka renīna un aldosterona attiecību. Šī analīze ir jutīga pret zālēm un pat pret ķermeņa stāvokli paraugu ņemšanas laikā, tāpēc sagatavošanās nosacījumus nosaka ārsts.

Nieru artēriju sašaurinājumu meklē ar ultrasonogrāfiju un asinsvadu attēlizmeklējumiem. Šos jautājumus risina ģimenes ārsts kopā ar kardiologu, nefrologu vai endokrinologu.

1. Regulāra asinsspiediena mērīšana, vēlams arī mājas apstākļos.
2. Kālija, nātrija un kreatinīna noteikšana pirms un pēc zāļu sākšanas.
3. Urīna analīze ar olbaltumvielu izdalīšanās novērtējumu.
4. Renīna un aldosterona attiecība, ja ir aizdomas par hormonālu cēloni.
5. Nieru un nieru artēriju attēlizmeklējumi izvēlētos gadījumos.

Pirmā neskaidrība ir starp angiotenzīnu I un II. Pirmais ir praktiski neaktīvs priekštecis, otrais ir darbīgā forma. Tieši tāpēc zāles, kas bloķē pārveides soli, samazina asinsspiedienu, lai gan angiotenzīna I daudzums pat pieaug.

Otrā ir aldosterona un antidiurētiskā hormona jaukšana. Aldosterons liek nierēm aizturēt nātriju un izvadīt kāliju, bet antidiurētiskais hormons aiztur brīvu ūdeni. Abi ceļ spiedienu, bet to ietekme uz nātrija līmeni asinīs ir atšķirīga.

Trešā ir priekšstats, ka AKE inhibitori un sartāni ir savstarpēji papildinoši. Abu vienlaicīga lietošana nedod papildu ieguvumu, bet palielina nieru bojājuma un kālija paaugstināšanās risku, tāpēc tā netiek ieteikta.

Ceturtā ir sausā klepus jaukšana ar saaukstēšanos vai astmu. Ja klepus sācies dažu nedēļu laikā pēc jaunu asinsspiediena zāļu sākšanas, par to jāpastāsta ārstam, jo risinājums var būt vienkārša zāļu maiņa. Pašam pārtraukt asinsspiediena zāles nedrīkst.

Bez labi zināmā konvertējošā enzīma organismā ir arī tā radinieks, kas darbojas gandrīz pretēji: tas angiotenzīnu II sadala, veidojot peptīdus ar asinsvadus paplašinošu un audus sargājošu darbību. Šī pretsvara daļa gadu desmitiem palika ēnā.

Plašāku uzmanību tā ieguva tāpēc, ka šis otrais enzīms uz šūnu virsmas kalpo arī par ieejas vārtiem vīrusam, kas izraisīja koronavīrusa pandēmiju. Tieši tas izraisīja plašas diskusijas par to, vai asinsspiediena zāles šo risku maina.

Praktiskā atbilde, ko vēlāk apstiprināja pētījumi un ko atbalsta vadošās kardioloģijas organizācijas, bija vienkārša: pacientiem, kuriem šīs zāles ir nozīmētas, tās jāturpina lietot. Šis gadījums labi parāda, cik cieši fizioloģijas sīkdetaļas var būt saistītas ar sabiedrības veselības lēmumiem.