Armijas un Makartija uzklausīšanas 1954. gadā

Populārajā atmiņā viss šā laika „raganu medību“ process tiek piedēvēts Makartijam, bet Holivudas melnais saraksts un slavenās rakstnieku un režisoru nopratināšanas bija citas institūcijas darbs: Pārstāvju palātas Neamerikāniskās darbības komitejas. Makartijs bija senators un Pārstāvju palātas komitejā nestrādāja vispār.

Tests ir vienkāršs: ja runa ir par Holivudu, kino un desmit scenāristiem, tā nav Makartija komiteja. Ja runa ir par Valsts departamentu, Amerikas Balss, armiju un 1953. līdz 1954. gadu, tad tā ir Makartija vadītā Senāta apakškomiteja.

Tajā pašā periodā ASV Pārstāvju palātā darbojās cita, Latvijas vēsturei tieši nozīmīga izmeklēšanas komiteja, ko pēc tās vadītāja sauc par Kerstena komiteju. Tā 1953. un 1954. gadā vāca liecības par Baltijas valstu okupāciju un iekļaušanu Padomju Savienībā, un tajā liecināja arī latviešu trimdinieki. Savāktais materiāls kļuva par vienu no argumentu bāzēm ASV politikai, kas Baltijas valstu inkorporāciju neatzina.

Tas ir svarīgi nošķirt: Kerstena komiteja nodarbojās ar ārvalsts okupāciju un starptautiskajām tiesībām, Makartija apakškomiteja ar iekšējo lojalitāti un valsts iestāžu darbiniekiem. Trimdas latviešu organizācijām, tostarp Amerikas latviešu apvienībai, antikomunisma gaisotne ASV deva uzklausīšanu, bet Makartija metodes tai nebija ne vajadzīgas, ne izdevīgas: tieši viņa diskreditācija vēlāk apgrūtināja arī nopietnu argumentu uztveršanu.

Viens pārspīlējums ir uzskats, ka padomju spiegošanas ASV nemaz nebija un viss bija izdomājums. Arhīvu atvēršana un dešifrēto radiogrammu publiskošana apliecina, ka padomju izlūkošanas darbs 20. gadsimta 30. un 40. gados notika reāli. Otrs pārspīlējums ir pretējs: ka tas attaisno Makartija metodes. Neattaisno, jo viņš strādāja ar sarakstiem bez pierādījumiem un bojāja tieši tās lietas, kuras it kā aizstāvēja.

Latviešu lasītājam der vēl viena precizitāte, kas bieži pazūd: makartisms nozīmēja karjeras sagraušanu, darba zaudēšanu un publisku apkaunojumu, bet ne apcietināšanu bez tiesas, izsūtīšanu vai nāvessodu. Tajā pašā laikā Latvijā 1949. gada martā izsūtīšanā tika aizvestas desmitiem tūkstošu cilvēku. Salīdzināt šīs divas lietas kā līdzvērtīgas nozīmē neredzēt mēroga atšķirību.

Sēžu stenogrammas un Senāta rezolūcijas teksts ir publiski pieejami ASV Senāta vēstures resursos, un tas ir drošākais avots konkrētiem datumiem un formulējumiem. Skaitļi par to, cik cilvēku šajos gados zaudēja darbu vai tika pārbaudīti lojalitātes programmās, dažādos pētījumos atšķiras atkarībā no tā, kas tiek ieskaitīts, tāpēc tie vienmēr jācitē kopā ar avotu un definīciju.