Auss ļipiņa: uzbūve, funkcijas un problēmas

Šķērsgriezumā ļipiņa ir vienkārša. No abām pusēm to klāj āda ar matu folikuliem, tauku un sviedru dziedzeriem, bet iekšpusē ir vaļīgi saistaudi ar taukaudu daiviņām, kas caurausti ar smalku asinsvadu tīklu.

Asinis tai piegādā aizmugurējā auss artērija (arteria auricularis posterior) un virspusējās deniņu artērijas zari. Jušanu nodrošina galvenokārt lielais auss nervs (nervus auricularis magnus), kas nāk no kakla pinuma.

Tieši šis blīvais asinsvadu tīkls tuvu ādas virsmai ir iemesls vairākām ikdienā pamanāmām parādībām: ļipiņa piesarkst uzbudinājuma vai kauna brīdī, tā ātri sasalst aukstumā un tikpat ātri sasilst istabā, un no pavisam neliela iegriezuma tā var asiņot pārsteidzoši daudz.

Viena anatomiska nianse ir praktiski svarīga: skrimšļa apakšējā mala nav asa robeža, bet pakāpeniska pāreja. Tāpēc caurduršana, kas veikta pārāk augstu, var neapzināti skart skrimšļa malu, un tad dzīšana ir ilgāka un riskantāka nekā gaidīts.

• Āda ar matu folikuliem un tauku dziedzeriem no abām pusēm.
• Vaļīgi saistaudi ar taukaudu daiviņām, bez skrimšļa.
• Blīvs asinsvadu tīkls tuvu virsmai.
• Jušanas nervi no kakla pinuma, nevis no galvaskausa nerviem.
• Nav muskuļu, kas ļipiņu varētu patstāvīgi kustināt.

Ģenētikas stundās brīvo un piesaistīto ļipiņu gadu desmitiem izmantoja kā vienkāršāko piemēru dominantai un recesīvai pazīmei. Šis piemērs ir ērts, bet neprecīzs.

Novērojumi rāda, ka ļipiņas piestiprinājums nav divas skaidri nodalāmas kategorijas, bet gan nepārtraukta pāreja no pilnībā brīvas līdz pilnībā piesaistītai formai, un ievērojamai daļai cilvēku tā ir kaut kur pa vidu. Mūsdienu ģenētikas pētījumi norāda, ka šo pazīmi ietekmē vairāki gēni vienlaikus.

Praktiskā nozīme: ļipiņas forma neko neliecina par radniecību, veselību vai raksturu, un to nevajadzētu izmantot, lai izdarītu secinājumus par bērna izcelsmi.

Auskaru tradīcija ir sena un pastāv gandrīz visās kultūrās, bet tas, ka pamatvieta ir tieši ļipiņa, nav nejaušība. Vieta bez skrimšļa ir tā, kur caurduršana ir vismazāk riskanta.

Skrimslim nav savas asinsrites: to baro apkārtējais apvalks, perihondrijs. Ja skrimšļa apvidū iekļūst infekcija vai starp apvalku un skrimsli sakrājas asinis, skrimslis paliek bez barošanas un var bojāties neatgriezeniski. Ļipiņā šāda riska praktiski nav.

Lielākā daļa ļipiņas problēmu ir labdabīgas un ārstējamas, bet tās viegli sajaukt savā starpā. Atšķirt tās palīdz laika gaita: cik ātri veidojums parādījies, vai tas sāp un vai tas aug.

Vairumā gadījumu atšķirt palīdz trīs jautājumi: cik ātri veidojums parādījās, vai tas ir saistīts ar caurduršanas vietu un vai tas sāp. Lēni augošs, nesāpīgs un kustīgs veidojums gandrīz vienmēr ir labdabīgs, savukārt sāpīgs, karsts un strauji augošs liecina par iekaisumu.

• Epidermālā cista: lēni augoša, apaļa, kustīga, nesāpīga bumbiņa zem ādas, dažkārt ar sīku atvērumu virsmā.
• Keloīds: blīvs, gluds rētaudu izaugums caurduršanas vietā, kas turpina augt ārpus sākotnējās brūces robežām.
• Caurduršanas infekcija: sarkanums, siltums, sāpes un strutaini izdalījumi ap auskaru.
• Ļipiņas ieplīsums vai pārplīsums: smagu vai aizķērušos auskaru sekas, prasa nelielu plastisku operāciju.
• Kontakta dermatīts: nieze, apsārtums un lobīšanās, visbiežāk saistībā ar niķeli saturošiem auskariem.

Atkarībā no problēmas iesaistās dažādi speciālisti. Ādas veidojumus un iekaisumus vērtē dermatologs, plastiskas korekcijas un rētu jautājumus plastiskās ķirurģijas speciālists, bet ar auss un dzirdes ejas problēmām nodarbojas otorinolaringologs.

Diagnostika lielākoties ir vizuāla. Papildu izmeklējumi nepieciešami reti, un tos veic, ja veidojums izskatās neparasts, strauji aug vai neatbilst nevienam tipiskam variantam.

1. Apskate un aptaustīšana: veidojuma kustīgums, sāpīgums un saistība ar ādu.
2. Anamnēze: cik sen parādījies, vai auga, vai bija caurduršana vai trauma.
3. Ultrasonogrāfija: retāk, lai atšķirtu cistu no cita mīksto audu veidojuma.
4. Materiāla uzsējums: ja ir strutains izdalījums un iekaisums neatkāpjas.
5. Izgriešana ar histoloģisku izmeklēšanu: ja veidojums atkārtojas vai izskats ir netipisks.

Būtiskākā atšķirība, kas jāzina ikvienam, kurš domā par auss caurduršanu, ir starp parastu ļipiņas infekciju un perihondrītu, tas ir, skrimšļa apvalka iekaisumu.

Ļipiņas infekcija ir lokāla: apsārtums ap auskaru, neliels pietūkums, kas parasti norimst pēc kopšanas. Perihondrīts skar skrimšļaino auss daļu, izplatās plaši, auss kļūst spilgti sarkana, karsta un ļoti sāpīga, bet raksturīgi ļipiņa paliek neskarta, jo tajā skrimšļa nav.

Perihondrīts prasa ārsta nozīmētu antibakteriālu ārstēšanu un dažkārt strutu iztukšošanu, jo neārstēts tas var beigties ar neatgriezenisku auss formas izmaiņu. Ja pēc skrimšļa caurduršanas auss kļūst sarkana, karsta un stipri sāpīga, vilcināties nevajag.

Ļipiņa ar gadiem kļūst garāka. Daļēji tas ir saistaudu elastības zuduma dēļ, daļēji gravitācijas un ilggadējas auskaru valkāšanas dēļ. Tā ir normāla novecošanās izpausme, nevis slimība.

Atsevišķi ir vērts pieminēt diagonālo krokiņu ļipiņā, par kuru medicīnas literatūrā ir rakstīts saistībā ar sirds un asinsvadu slimībām. Šeit ir svarīgi saprast, ko šis novērojums nozīmē un ko ne. Runa ir par statistisku saistību populācijā, nevis par diagnostisku pazīmi konkrētam cilvēkam.

Praktiski tas nozīmē, ka kroka ļipiņā nav iemesls uztraukties un nav arī iemesls nomierināties, ja tās nav. Sirds un asinsvadu risku nosaka asinsspiediens, holesterīna līmenis, cukura līmenis, smēķēšana, svars un ģimenes anamnēze, nevis auss izskats.

Vēl viena praktiska lieta: ļipiņa jau sen tiek izmantota kapilāro asiņu paņemšanai un skābekļa piesātinājuma mērīšanai, jo asinsrite tajā ir laba un audu slānis plāns. Tas ir reāls, ikdienā izmantots šīs anatomiskās īpatnības pielietojums.

Lielākā daļa ļipiņas veidojumu ir nekaitīgi un ilgstoši nemainās. Tomēr ir situācijas, kad ārsta apskate nav jāatliek.

Pie ārsta jādodas, ja veidojums strauji aug, kļūst sāpīgs un sarkans, ja no tā izdalās strutas, ja parādās drudzis vai pietūkums izplatās uz vaigu un kaklu, kā arī tad, ja ļipiņā ir čūla vai brūce, kas nedzīst vairākas nedēļas.

Atsevišķi steidzama situācija ir pieaugošas sāpes un apsārtums auss skrimšļainajā daļā pēc caurduršanas, jo tas liek domāt par perihondrītu. Pašārstēšanās ar spirta kompresēm vai auskara izņemšanu bez konsultācijas šajā gadījumā stāvokli var pasliktināt.