Auss anatomija: ārējā, vidējā un iekšējā auss

Katrai auss daļai ir savs uzdevums, sava attīstības izcelsme un savas raksturīgās slimības. Robeža starp ārējo ausi un vidusausi ir bungplēvīte (membrana tympani), bet robeža starp vidusausi un iekšējo ausi ir ovālais un apaļais lodziņš deniņu kaulā.

Šis sadalījums ir arī diagnostikas pamats: pēc tā, kurā daļā ir problēma, dzirdes zudumu sauc par vadīšanas vai uztveres tipa traucējumu, un no tā atkarīgas ārstēšanas iespējas.

Auss kausiņš (auricula) ir elastīgā skrimšļa veidojums ar raksturīgu reljefu: ārējo malu jeb spirāli, pretspirāli, tragu un dobumu, kas pāriet dzirdes ejā. Kausiņa forma nav nejauša: tās locījumi maina augsto frekvenču skanējumu atkarībā no tā, no kurienes skaņa nāk, un tieši tas palīdz atšķirt, vai skaņa ir no augšas vai no aizmugures.

Ārējā dzirdes eja (meatus acusticus externus) ir viegli S veida kanāls, kura ārējā daļa ir skrimšļaina un satur sēra dziedzerus un matiņus, bet dziļākā daļa ir kaulaina un ļoti jutīga. Ausu sērs nav netīrumi: tas ir skābas reakcijas aizsargkārta, kas kavē baktēriju augšanu un pati pamazām virzās uz āru.

Bungplēvīte ir plāna, uz iekšu ieliekta membrāna. Otoskopā tā izskatās pelēcīgi caurspīdīga ar raksturīgu gaismas atspulgu un tajā iestiprināta āmuriņa kātiņa kontūru; šo pazīmju izmaiņas ārstam bieži pasaka diagnozi jau pirms jebkādiem aparātiem.

Vidusauss dobumā atrodas trīs mazākie cilvēka ķermeņa kauli: āmuriņš (malleus), laktiņa (incus) un kāpslītis (stapes). Tie veido sviru ķēdi, kas nodod bungplēvītes svārstības uz ovālo lodziņu. Pastiprinājums rodas divu apstākļu dēļ: kauliņi darbojas kā svira un, galvenais, bungplēvītes laukums ir daudzkārt lielāks nekā kāpslīša pamatnes laukums, tāpēc spiediens uz vienu laukuma vienību pieaug.

Vidusausī ir arī divi sīki muskuļi. Bungplēvītes sasprindzinātājmuskuli inervē trijzaru nerva zars, bet kāpslīša muskuli sejas nervs; abi refleksīvi saraujas skaļa trokšņa laikā un ierobežo pārnesi, tādējādi daļēji aizsargājot iekšējo ausi.

Dzirdes caurule (tuba auditiva) savieno vidusausi ar deguna rīkli un izlīdzina gaisa spiedienu abās bungplēvītes pusēs. Parasti tā ir aizvērta un atveras rīšanas vai žāvāšanās brīdī. Ja tā nedarbojas, vidusausī rodas pazemināts spiediens, plēvīte ievelkas un dzirde kļūst it kā aizsegta.

• Āmuriņš: piestiprināts bungplēvītei, uztver tās kustību.
• Laktiņa: savieno āmuriņu ar kāpslīti un veido svira mehānisma otro plecu.
• Kāpslītis: tā pamatne iestiprināta ovālajā lodziņā un pārnes svārstības uz šķidrumu.
• Dzirdes caurule: izlīdzina spiedienu un atvada vidusauss sekrētu.
• Deniņu kaula gaisa šūnas: vidusauss dobuma turpinājums aiz auss, kur iekaisums var izplatīties.

Iekšējo ausi veido kaulainais labirints deniņu kaulā un tajā ievietotais plēvainais labirints. Starp tiem ir perilimfa, bet plēvainā labirinta iekšienē endolimfa, kuras jonu sastāvs ir neparasts: tajā ir daudz kālija, un tieši šī atšķirība nodrošina enerģiju matiņšūnu darbībai.

Gliemežnīca (cochlea) ir spirālveida kanāls ar divarpus apgriezieniem, kas sadalīts trīs stāvos. Vidējā stāva pamatnē atrodas Kortija orgāns ar matiņšūnām. Pamatplēvīte pie gliemežnīcas pamatnes ir šaura un stingra, bet virsotnē plata un lokana, tāpēc augstie toņi maksimāli izkustina pamatni, bet zemie virsotni. Šo vietas kodējumu sauc par tonotopiju, un tieši uz tā balstās kohleārā implanta darbība.

Līdzsvara daļā ir trīs pusloka kanāli, kas izvietoti trijās savstarpēji perpendikulārās plaknēs un uztver galvas griešanos, kā arī divi maisiņi ar kalcija karbonāta kristāliem, kas uztver galvas noliekumu un taisnvirziena paātrinājumu. Signāli no abām daļām aiziet pa astoto galvaskausa nervu (nervus vestibulocochlearis).

Ceļš no gaisa svārstībām līdz nervu impulsam ir ļoti īss laikā, bet sastāv no vairākiem precīzi saskaņotiem posmiem. Katrā no tiem var rasties traucējums, un tieši tāpēc dzirdes izmeklēšana vienmēr pārbauda posmus atsevišķi.

1. Auss kausiņš un dzirdes eja savāc skaņas vilni un nedaudz pastiprina noteiktas frekvences.
2. Bungplēvīte sāk svārstīties skaņas ritmā.
3. Trīs kauliņi pārnes svārstības uz ovālo lodziņu, palielinot spiedienu uz laukuma vienību.
4. Gliemežnīcas šķidrumā izplatās vilnis, kas maksimāli izliec pamatplēvīti konkrētajai frekvencei atbilstošā vietā.
5. Matiņšūnu matiņi noliecas, atveras jonu kanāli, un šūna izdala mediatoru dzirdes nerva galam.
6. Signāls pa dzirdes nervu nonāk smadzeņu stumbrā un tālāk deniņu daivas dzirdes garozā.

Viena lieta par ausi ir pārsteidzošāka nekā pārējā mehānika: gliemežnīca nav tikai uztvērējs, tā ir arī pastiprinātājs. Ārējās matiņšūnas spēj aktīvi mainīt savu garumu skaņas ritmā un tādējādi pastiprina vājas svārstības konkrētā vietā, padarot ausi jutīgāku un frekvenču atšķiršanu asāku.

Šīs aktīvās kustības rada niecīgu skaņu, kas caur kauliņiem izplatās atpakaļ dzirdes ejā. To var izmērīt ar jutīgu mikrofonu, un mērījumu sauc par otoakustiskajām emisijām. Tieši šis princips ļauj pārbaudīt jaundzimušā dzirdi, kamēr bērns guļ, bez jebkādas viņa līdzdalības. Ja ārējās matiņšūnas ir bojātas, emisijas izzūd, un tas ir viens no agrīnākajiem dzirdes bojājuma rādītājiem.

Ārējā dzirdes eja veidojas no pirmās rīkles gropes, vidusauss dobums no pirmās rīkles kabatas, dzirdes kauliņi no pirmā un otrā žaunu loka skrimšļiem, bet iekšējā auss no atsevišķa ektodermas sabiezējuma galvas sānos. Tāpēc iedzimtas auss kausiņa anomālijas mēdz būt saistītas ar vidusauss attīstības traucējumiem, bet iekšējā auss var būt pilnīgi normāla.

Iekšējā auss sasniedz gandrīz pieauguša cilvēka izmēru jau pirms piedzimšanas, un tieši tāpēc auglis dzird jau dzemdē. Turpretī bērna dzirdes caurule ir īsāka, platāka un novietota horizontālāk nekā pieaugušajam, tāpēc rīkles infekcijas vieglāk nokļūst vidusausī un mazu bērnu vidusauss iekaisumi ir tik bieži.

Ar gadiem matiņšūnas pakāpeniski iet bojā, un tās neatjaunojas. Pirmās cieš tās, kas atbild par augstajām frekvencēm, tāpēc vecuma dzirdes zudumam raksturīgi, ka cilvēks dzird runu, bet nesaprot vārdus, it īpaši troksnī. Tā paša iemesla dēļ trokšņa izraisīts dzirdes bojājums ir neatgriezenisks un tāpēc pilnībā atkarīgs no profilakses.

Ar auss slimībām nodarbojas otorinolaringologs, dzirdi mēra audiologs vai audiometrijas speciālists, bet reiboņu gadījumā iesaistās arī neirologs. Pirmais izmeklējums ir otoskopija, tad seko kamertoņa pārbaudes, timpanometrija un tonālā audiometrija; sarežģītākos gadījumos izmanto smadzeņu stumbra izsaukto potenciālu mērīšanu un deniņu kaula attēldiagnostiku.

Bieži tiek sajaukts vadīšanas un uztveres tipa dzirdes zudums. Pirmajā gadījumā traucējums ir ārējā vai vidusausī, skaņa ir it kā klusināta, bet saprotama, un ārstēšana bieži ir iespējama. Otrajā gadījumā bojāta iekšējā auss vai nervs, un galvenā sūdzība ir runas saprašanas grūtības, nevis skaļums.

Otrs pārpratums ir sāpes ausī, kuru cēlonis nav auss. Žokļa locītavas pārslodze, zobu problēmas un rīkles iekaisums var izstarot tieši uz ausi, un otoskopijā auss izskatās pilnīgi vesela. Savukārt pēkšņs vienas auss dzirdes zudums, stipras sāpes ar drudzi, izdalījumi ar asinīm vai reibonis ar dubultošanos acīs ir iemesls neatlikt ārsta apmeklējumu.