Aukslējas: cietā un mīkstā daļa, funkcijas

Cietās aukslējas (palatum durum) veido divu kaulu pāru plātnes. Priekšējās divas trešdaļas ir augšžokļa kaula (maxilla) aukslēju izaugumi, aizmugurējo trešdaļu veido aukslējkaula (os palatinum) horizontālās plātnes. Abas puses savienojas viduslīnijā ar šuvi, kas rentgenogrammā un mutes apskatē redzama kā gareniska joma.

Priekšpusē, aiz augšējiem priekšzobiem, atrodas neliela atvere, caur kuru iet nervs un asinsvadi. Aizmugurē, aukslējkaula tuvumā, ir vēl divas atveres, pa kurām iznāk lielākie aukslēju nervi un artērijas. Šīs atveres ir praktiski svarīgas zobārstniecībā, jo tās ir vietas, kur veic vietējo sāpju remdēšanu.

Cietās aukslējas gļotāda ir bieza, blīva un cieši pieaugusi pie kaula, jo tai jāiztur ēdiena mehāniskā slodze. Priekšdaļā tā veido šķērsvirziena grumbas, kas palīdz mēlei noturēt un virzīt ēdienu. Viduslīnijā priekšpusē bieži ir neliels pacēlums, un daudziem cilvēkiem viduslīnijā ir kaulains izaugums, ko sauc par aukslēju torusu. Tas ir pilnīgi nekaitīgs anatomisks variants, kas kļūst svarīgs vienīgi tad, kad jāizgatavo protēze.

• Augšžokļa kaula aukslēju izaugumi veido priekšējo daļu
• Aukslējkaula horizontālās plātnes veido aizmugurējo daļu
• Viduslīnijas šuve savieno abas puses
• Šķērsvirziena gļotādas grumbas palīdz virzīt ēdienu
• Aukslēju torus ir biežs un nekaitīgs kaulains izaugums viduslīnijā

Mīkstās aukslējas (palatum molle) ir kustīga plātne, kas turpina cieto daļu uz aizmuguri un brīvi karājas mutes dobuma aizmugurē. Tās vidū uz leju stiepjas mēlīte (uvula). No mīksto aukslēju sāniem uz leju iet divi gļotādas ieloki katrā pusē, un starp tiem ieguļ aukslēju mandeles.

Mīksto aukslēju pamatu veido pieci muskuļu pāri. Divi no tiem paceļ un nostiepj aukslējas, divi tās velk uz leju pret mēles pamatni un rīkli, bet viens veido pašu mēlīti. Vienam no šiem muskuļiem ir papildu uzdevums, ko cilvēks pamana katru reizi lidmašīnā: tas atver dzirdes caurulīti rīšanas un žāvāšanās brīdī, izlīdzinot spiedienu vidusausī.

Inervācija šeit ir praktiski svarīga detaļa. Gandrīz visus mīksto aukslēju muskuļus inervē rīkles nervu pinums, bet vienu no tiem inervē trīszaru nervs. Tāpēc vienpusējs nervu bojājums izraisa raksturīgu ainu: mēlīte noliecas uz veselo pusi, un tas ir viens no tiem izmeklējumiem, ko neirologs veic ikdienā.

Rīšanas rīkles fāzē mīkstās aukslējas strauji paceļas un piespiežas pie rīkles aizmugurējās sienas, noslēdzot eju uz deguna daļu. Šo noslēgumu sauc par velofaringeālo noslēgumu. Ja tas nav pilnīgs, ēdiens un sevišķi šķidrums nonāk degunā, kas ir tipiska sūdzība cilvēkiem ar aukslēju šķeltni vai ar aukslēju muskuļu vājumu.

Runā tas pats mehānisms nosaka, vai skaņa izskan pa muti vai pa degunu. Lai izrunātu m un n, aukslējām jābūt nolaistām, lai gaiss varētu iziet caur degunu. Visām pārējām latviešu valodas skaņām aukslējām jābūt paceltām. Ja noslēgums ir nepilnīgs, runa kļūst nazāla, un šo traucējumu vērtē logopēds.

Trešais uzdevums ir rīstīšanās reflekss. Pieskaroties mīkstajām aukslējām vai rīkles aizmugurei, izraisās aizsargreflekss, kas neļauj svešķermenim nonākt elpceļos. Šī refleksa pārbaude ir daļa no galvas smadzeņu nervu izmeklēšanas.

1. Ēdiens tiek sakošļāts un mēle to sakopo bolusā
2. Mēle piespiež bolusu pret cietajām aukslējām un stumj uz aizmuguri
3. Mīkstās aukslējas paceļas un noslēdz eju uz deguna dobumu
4. Balsene paceļas un balsenes vāciņš noslēdz elpceļu
5. Rīkles muskuļi ar vilni virza bolusu uz barības vadu
6. Aukslējas atslābst un elpošana atjaunojas

Abas daļas sauc par vienu vārdu, taču pēc uzbūves un uzdevuma tās ir gandrīz pretstati. Šī atšķirība izskaidro arī to, kāpēc tās skar atšķirīgas slimības un kāpēc tās apskata dažādi speciālisti.

Aukslējas augļa attīstības laikā veidojas no diviem sānu izaugumiem, kas sākotnēji atrodas vertikāli, katrs savā mēles pusē. Mēlei nolaižoties, izaugumi pagriežas horizontāli, satiekas viduslīnijā un saaug no priekšas uz aizmuguri. Šis saaugšanas process notiek salīdzinoši šaurā laika logā grūtniecības pirmajā trešdaļā.

Ja saaugšana kaut kur pārtrūkst, veidojas aukslēju šķeltne. Tā var būt tikai mīkstajās aukslējās, var skart arī cietās aukslējas un var būt kombinēta ar lūpas šķeltni. Ir arī slēpta jeb submukoza forma, kurā gļotāda ir vesela, bet muskuļi zem tās nav pareizi savienoti. Tieši šo formu bieži pamana vēlu, kad bērnam parādās nazāla runa vai atkārtoti vidusauss iekaisumi.

Šķeltnes rada trīs praktiskas sekas. Pirmkārt, apgrūtināta zīšana, jo bērns nespēj radīt vakuumu. Otrkārt, nepilnīgs noslēgums, kas traucē runas attīstību. Treškārt, dzirdes caurulītes darbības traucējumi, jo tās atvēršanu nodrošina tieši aukslēju muskulis, un tāpēc bieži atkārtojas vidusauss iekaisumi ar šķidruma uzkrāšanos.

Ārstēšana ir komandas darbs: bērnu ķirurgs vai sejas un žokļu ķirurgs veic operāciju, logopēds strādā ar runu, otorinolaringologs uzrauga dzirdi, bet ortodonts vēlāk koriģē zobu sakodienu.

Ikdienā biežākās aukslēju problēmas ir nekaitīgas: apdegums no karsta ēdiena, sīkas gļotādas brūces no cietas maizes, aftas jeb sāpīgas čūliņas un vīrusu izsitumi. Tās parasti pašas sadzīst dažu dienu laikā.

Nopietnāku uzmanību prasa balti aplikumi, kas nenoberžas un var liecināt par sēnīšu infekciju, kā arī jebkura čūla vai sacietējums, kas nedzīst ilgāk par divām līdz trim nedēļām. Aukslējās var attīstīties gan plakanšūnu vēzis, sevišķi smēķētājiem, gan mazo siekalu dziedzeru audzēji, jo mīksto aukslēju gļotādā šo dziedzeru ir daudz.

Mīksto aukslēju atslābums miegā ir viens no krākšanas mehānismiem. Ja atslābums ir pietiekami izteikts, elpceļš periodiski aizveras pavisam, un attīstās obstruktīva miega apnoja, kas paaugstina asinsspiedienu un izraisa dienas miegainību.

Pie ārsta jādodas, ja aukslējās ir nedzīstoša brūce, ja apgrūtināta rīšana vai runa, ja balss kļuvusi nazāla bez iesnām vai ja tuvinieki novēro elpošanas apstāšanos miegā. Ar šīm sūdzībām nodarbojas otorinolaringologs, bet mutes gļotādas izmaiņas sākotnēji vērtē arī zobārsts.

Vienkāršākais izmeklējums ir apskate ar labu apgaismojumu un mēles turētāju. Ārsts vērtē gļotādas krāsu, aplikumus, sacietējumus un mēlītes stāvokli, kā arī lūdz pacientu pateikt skaņu, lai redzētu, vai aukslējas paceļas simetriski. Papildus tiek taustītas aukslējas, jo daudzi dziedzeru audzēji sākotnēji ir tikai taustāms sacietējums bez gļotādas izmaiņām.

Ja aizdomas par elpceļu problēmām, veic elastīgu endoskopiju caur degunu, kas ļauj redzēt aukslēju darbību no augšas, arī miega laikā, ja izmeklējums veikts īpašos apstākļos. Runas traucējumu gadījumā izmanto īpašu endoskopisku vai rentgenoloģisku noslēguma novērtēšanu kopā ar logopēdu.

Kaulaino daļu vislabāk parāda konusa staru datortomogrāfija, ko plaši lieto zobārstniecībā, vai parastā datortomogrāfija, ja tiek domāts par audzēju vai lūzumu. Aizdomīgas gļotādas izmaiņas apstiprina vienīgi ar biopsiju.

Cietās aukslējas gļotādas grumbas ir tikpat individuālas kā pirkstu nospiedumi. Tiesu medicīnā un identifikācijā šo zīmējumu sauc par palatālajām rugām, un tas ir pietiekami noturīgs, lai to izmantotu cilvēka identificēšanai, sevišķi gadījumos, kad zobi ir bojāti. Turklāt šis zīmējums dzīves laikā gandrīz nemainās, jo atrodas aizsargātā vietā.

Otra neacīmredzamā lieta ir tā, ka aukslēju augstums un forma ietekmē elpošanu caur degunu. Šaura, augsta un izteikti velvēta aukslēju forma nozīmē, ka deguna dobuma grīda ir pacelta, un līdz ar to deguna eja ir šaurāka. Tieši tāpēc bērniem, kuri ilgstoši elpo caur muti, laika gaitā mēdz veidoties augstākas aukslējas un šaurāks augšžoklis, un šī saistība darbojas abos virzienos. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ortodonts un otorinolaringologs šādos gadījumos strādā kopā.