Kur organismā atrodas baltā viela

Lielajās smadzenēs baltā viela aizņem visu apjomu zem garozas. Tieši zem tās veidojas plašs, pusloka formas masīvs, ko sauc par pusovālo centru (centrum semiovale), un dziļāk tas sašaurinās starojošajā vainagā (corona radiata) un tālāk iekšējā kapsulā (capsula interna), kas iet starp dziļajiem kodoliem.

Smadzenītēs baltā viela veido zarojošu struktūru, ko griezumā sauc par dzīvības koku (arbor vitae), un tā savieno smadzenīšu garozu ar dziļajiem kodoliem un smadzeņu stumbru. Smadzeņu stumbrā baltā viela iet garās joslās kopā ar iesētiem pelēkās vielas kodoliem.

Muguras smadzenēs kārtība ir apgriezta. Griezumā pelēkā viela veido burta formu centrā, bet baltā viela to ieskauj no ārpuses un ir sadalīta trīs pārīšos gareniskos saišķos. Tieši tur iet garie ceļi, kas savieno smadzenes ar ķermeni.

Ārpus centrālās nervu sistēmas baltās vielas nav, jo perifērajos nervos mielīnu veido citas šūnas un audu uzbūve ir cita. Tomēr arī tur mielīns pilda to pašu izolācijas uzdevumu, un perifēro nervu griezums izskatās gaišs tā paša iemesla dēļ.

• Lielo smadzeņu puslodes: pusovālais centrs, starojošais vainags, iekšējā kapsula.
• Starppuslodžu savienojumi: lielais smadzeņu saistītājs, velve, priekšējā saite.
• Smadzenītes: dzīvības koks un smadzenīšu kājiņas.
• Smadzeņu stumbrs: garie augšupejošie un lejupejošie ceļi.
• Muguras smadzenes: priekšējie, sānu un aizmugurējie saišķi ārpus pelēkās vielas.

Baltās vielas šķiedras iedala pēc tā, ko tās savieno, un šis dalījums ir noderīgs, jo katram veidam ir tipiskas slimības un tipiskas izpausmes.

Asociatīvās šķiedras savieno dažādas vietas vienā un tajā pašā puslodē. Pie tām pieder loka veida saišķis, kas savieno valodas apvidus, gareniskie saišķi un jostas saišķis. Komisurālās šķiedras savieno abas puslodes, un lielākā no tām ir lielais smadzeņu saistītājs (corpus callosum). Projekcijas šķiedras savieno garozu ar dziļākām struktūrām un muguras smadzenēm, un tās iet cauri iekšējai kapsulai.

Tieši iekšējā kapsula ir viena no klīniski nozīmīgākajām vietām visās smadzenēs. Tur salīdzinoši nelielā laukumā saspiesti gandrīz visi kustību un jutības ceļi uz vienu ķermeņa pusi, tāpēc pat neliels bojājums tur var radīt pilnīgu vienas puses vājumu.

Mielīnu centrālajā nervu sistēmā veido oligodendrocīti, un katra šāda šūna spēj apvilkt savus izaugumus ap vairākiem aksoniem vienlaikus. Perifērajos nervos šo darbu dara Švāna šūnas, un katra no tām apkalpo tikai vienu aksona posmu. Šī atšķirība izskaidro, kāpēc centrālās un perifērās mielīna slimības noris atšķirīgi.

Starp mielīna posmiem ir neapvilkti pārtraukumi, kuros koncentrēti nātrija kanāli. Elektriskais signāls tādēļ pārlec no viena pārtraukuma uz nākamo, nevis pārvietojas pa visu membrānas garumu. Šo lēcienveida vadīšanu sauc par saltatoro vadīšanu.

Mielīna zudums nozīmē ne tikai lēnāku vadīšanu. Signāls var arī pilnībā apstāties, izplatīties uz blakus esošajām šķiedrām vai kļūt nestabils atkarībā no ķermeņa temperatūras. Tieši pēdējais izskaidro, kāpēc daļai cilvēku ar demielinizējošu slimību simptomi pastiprinās karstā laikā vai karstā vannā.

Mielinizācija sākas jau augļa attīstības laikā, bet lielākā daļa notiek pēc dzimšanas. Tā noris noteiktā kārtībā: vispirms tiek apvilkti ceļi, kas nepieciešami pamata funkcijām, pēc tam jutības un kustību ceļi, un pašas pēdējās nobriest pieres daivu saistošās šķiedras, kas turpina attīstīties līdz pat trešajai dzīves desmitgadei.

Tieši tāpēc zīdaiņa magnētiskās rezonanses attēli izskatās citādi nekā pieaugušajam, un radiologs vienmēr vērtē attēlus, ņemot vērā bērna vecumu. Priekšlaicīgi dzimušiem bērniem baltā viela ap smadzeņu kambariem ir īpaši ievainojama, un tās bojājums ir viens no cerebrālās trieka cēloņiem.

Pieaugušam cilvēkam baltās vielas tilpums ilgi paliek stabils, bet pēc vidējā vecuma sāk pakāpeniski samazināties. Magnētiskajā rezonansē gados vecākiem cilvēkiem bieži redz nelielus gaišus laukumus baltajā vielā, kas saistīti ar sīko asinsvadu izmaiņām. To atrade pati par sevi ne vienmēr nozīmē slimību, taču plašākas izmaiņas ir saistītas ar lēnāku domāšanu, gaitas traucējumiem un lielāku insulta risku, tāpēc tās ir iemesls pārbaudīt asinsspiedienu, glikozi un holesterīnu.

Biežākā demielinizējošā slimība ir multiplā skleroze, kurā imūnsistēma uzbrūk mielīnam centrālajā nervu sistēmā. To raksturo simptomu epizodes, kas skar dažādas vietas dažādos laikos: redzes nerva iekaisums, dubultošanās, nejutīgums, nestabila gaita, urinēšanas traucējumi. Diagnozi uzstāda neirologs, balstoties uz klīnisko ainu, magnētisko rezonansi un muguras smadzeņu šķidruma izmeklēšanu.

Asinsvadu izcelsmes baltās vielas slimība attīstās pakāpeniski sīko asinsvadu bojājuma dēļ, un galvenie riska faktori ir paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts un smēķēšana. Tā izpaužas ar lēnu domāšanu, gaitas nedrošību un noskaņojuma izmaiņām, nevis ar pēkšņiem uzbrukumiem.

Retāk sastopamas iedzimtas leikodistrofijas, kurās ģenētiska kļūda traucē mielīna veidošanu vai uzturēšanu, un tās parasti sākas bērnībā. Vēl viena grupa ir infekciju un imūnsupresijas izraisītas baltās vielas slimības, kā arī traumatisks aksonu bojājums pēc smagas galvas traumas, kurā šķiedras tiek izstieptas un pārrautas.

Kad jāvēršas pie ārsta: ja parādās pēkšņs redzes zudums vienā acī, dubultošanās, vienpusējs nejutīgums vai vājums, nestabila gaita, ko nevar izskaidrot, vai urinēšanas kontroles zudums. Pēkšņi simptomi vienmēr prasa steidzamu vērtējumu, jo tie var liecināt par insultu.

• Multiplā skleroze un citas demielinizējošas slimības.
• Sīko asinsvadu izraisītas baltās vielas izmaiņas gados vecākiem cilvēkiem.
• Iedzimtas leikodistrofijas, kas parasti sākas bērnībā.
• Periventrikulāra baltās vielas bojāšanās priekšlaicīgi dzimušiem bērniem.
• Difūzs aksonu bojājums pēc smagas galvas traumas.

Galvenā metode ir magnētiskā rezonanse. Datortomogrāfija baltās vielas izmaiņas parāda tikai tad, ja tās ir plašas, tāpēc smalku bojājumu meklēšanai tā nav piemērota. Magnētiskajā rezonansē izmanto vairākus režīmus, un katram ir savs uzdevums.

Difūzijas tenzora attēlošana ļauj izsekot šķiedru saišķu gaitai, jo ūdens molekulas baltajā vielā pārvietojas galvenokārt gar šķiedrām, nevis šķērsām. Iegūto attēlu sauc par traktogrāfiju, un to izmanto galvenokārt pirms neiroķirurģiskām operācijām un pētniecībā.

Papildus attēldiagnostikai izmanto izsaukto potenciālu izmeklējumus, kas mēra signāla vadīšanas ātrumu redzes, dzirdes vai jutības ceļos, un muguras smadzeņu šķidruma analīzi, kas var uzrādīt iekaisuma pazīmes.

1. Neirologs veic izmeklēšanu un precizē, kā simptomi sākās un mainījās laikā.
2. Nozīmē galvas un, ja nepieciešams, muguras smadzeņu magnētisko rezonansi.
3. Pēc indikācijām izmanto kontrastvielu, lai atšķirtu svaigus un vecus perēkļus.
4. Veic asins analīzes, lai izslēgtu vielmaiņas, infekciju un imūnās cēloņus.
5. Atsevišķos gadījumos veic muguras punkciju vai izsaukto potenciālu izmeklējumu.

Visbiežākā sajaukšana notiek tieši magnētiskās rezonanses slēdzienā. Nelieli gaiši punkti baltajā vielā gados vecākam cilvēkam ar paaugstinātu asinsspiedienu parasti ir asinsvadu izcelsmes un nav multiplā skleroze. Atšķirību nosaka perēkļu novietojums, forma, izmērs un, galvenais, klīniskā aina. Diagnozi neuzstāda pēc attēla vien.

Otra sajaukšana ir baltās vielas un pelēkās vielas lomu maiņa. Ir izplatīts uzskats, ka domāšana notiek tikai garozā, bet vadi ir tikai tehniska detaļa. Patiesībā savienojumu kvalitāte būtiski ietekmē to, cik ātri un saskaņoti dažādas garozas daļas strādā kopā, un tieši tāpēc baltās vielas bojājumi rada izteiktus izziņas traucējumus.

Trešā sajaukšana skar muguras smadzenes: cilvēki bieži pieņem, ka arī tur pelēkā viela ir ārpusē. Muguras smadzenēs kārtība ir apgriezta, un tas ir viens no biežākajiem jautājumiem eksāmenos un arī praksē, jo no tā atkarīgs, kā izskaidrot dažādu bojājumu izpausmes.

Ilgi tika uzskatīts, ka mielinizācija ir vienreizējs attīstības process, kas beidzas jaunībā un tālāk tikai pakāpeniski pasliktinās. Pētījumi pēdējos gados parādīja, ka oligodendrocītu priekšteču šūnas saglabājas pieaugušo smadzenēs un ka mielīna daudzums atsevišķās vietās var mainīties atbilstoši pieredzei un apmācībai.

Tas nozīmē, ka baltā viela nav tikai pasīva kabeļu sistēma, kas izveidota vienreiz. Tā piedalās mācīšanās procesā, pielāgojot signālu pārvades ātrumu tā, lai signāli no dažādām vietām sasniegtu mērķi vienlaikus. Precīza laika saskaņošana ir tikpat svarīga kā ātrums, jo nervu sistēmā informāciju nes ne tikai impulsu skaits, bet arī to sakritība laikā.

Praktiskā nozīme vēl tiek pētīta, un pārmērīgi secinājumi par smadzeņu treniņu šeit nav vietā. Tomēr šis atklājums maina skatījumu uz atveseļošanos pēc bojājumiem: daļa uzlabojuma, ko redz rehabilitācijā, iespējams, notiek tieši uz savienojumu pārveidošanās rēķina, nevis tikai pateicoties tam, ka citi apvidi pārņem funkciju.