Bloķējošā antiviela: kas tā ir un ko tā dara

Antivielu darbības veidi ir skaitliski ierobežoti, un bloķēšana ir tikai viens no tiem. Molekula var neitralizēt mērķi, iezīmēt to iznīcināšanai, savilkt vairākus mērķus kopā vai aktivēt komplementa sistēmu. Viena un tā pati antiviela nereti veic vairākas no šīm darbībām vienlaikus.

Neitralizācija jeb bloķēšana ir vienīgā darbība, kas nekādas citas šūnas neprasa. Antivielai pietiek ar to, ka tā fiziski aizņem vietu. Tieši tāpēc šāda aizsardzība darbojas arī tad, ja to ievada gatavā veidā ar asins preparātu, piemēram, stingumkrampju vai trakumsērgas gadījumā.

Pārējās darbības prasa palīgus. Iezīmēšana jeb opsonizācija ir noderīga tikai tad, ja ir makrofāgi vai neitrofilie leikocīti, kas iezīmēto mērķi aprij. Komplementa aktivēšana prasa veselu olbaltumvielu kaskādi asins plazmā.

Lai vīruss iekļūtu šūnā, tam vispirms jāpieķeras konkrētam šūnas virsmas receptoram. Šo uzdevumu veic vīrusa apvalka olbaltumviela, kurai ir sava piesaistes vieta. Ja antiviela piesaistās tieši pie šīs vietas vai tās tuvumā, vīruss vairs nespēj izveidot saikni un paliek ārpusē, kur to pēc laika aizvāc citas imūnsistēmas daļas.

Ar baktēriju toksīniem notiek tas pats. Stingumkrampju un difterijas toksīni bojā šūnas tikai tad, ja iepriekš ir pieķērušies šūnas virsmai. Antitoksīns ir tipiska bloķējoša antiviela: tā toksīnu nesagrauj, tikai padara nekaitīgu.

No šī principa izriet svarīga sekas: bloķēšana darbojas tikai tad, ja antiviela ir klāt brīdī, kad mikroorganisms vēl atrodas ārpus šūnas. Kad vīruss jau ir iekļuvis šūnā, antivielas tam vairs netiek klāt, un tālāk darbu pārņem T limfocīti.

• Vīrusam jāpieķeras receptoram; antiviela šo saikni pārtrauc.
• Toksīnam jāpieķeras šūnas virsmai; antitoksīns to aizkavē.
• Aizsardzība darbojas tikai pret mērķiem ārpus šūnas.
• Antiviela mikroorganismu neiznīcina, tā to padara nekaitīgu.

Alerģijas pamatā ir imūnglobulīns E, kas piesaistās pie tuklo šūnu virsmas. Kad alergēns savieno divas blakus esošas E klases molekulas, šūna izmet histamīnu un citas vielas, un rodas alerģijas simptomi.

Alergēnu specifiskā imūnterapija, kurā cilvēkam ilgstoši un pakāpeniski ievada pieaugošas alergēna devas, maina antivielu ainu. Organisms sāk ražot alergēnam specifiskas G klases, jo īpaši ceturtās apakšklases antivielas. Tās piesaistās alergēnam asinīs un audu šķidrumā, pirms tas paspēj sasniegt uz tuklajām šūnām sēdošo imūnglobulīnu E.

Tieši šīs antivielas imunoloģijā vēsturiski un sauca par bloķējošajām antivielām. Tās nav vienīgais imūnterapijas mehānisms, jo mainās arī regulējošo T limfocītu darbība, bet tās ir vieglāk izmērāmas un tāpēc plaši izmantotas kā terapijas atbildes rādītājs. Šo ārstēšanu vada alergologs.

Ja imūnsistēma kļūdās un sāk ražot antivielas pret paša organisma receptoru, bloķēšanas princips pagriežas pret cilvēku. Rezultāts ir tāds pats, kā ja receptors būtu bojāts: signāls nesasniedz mērķi.

Klasiskais piemērs ir miastēnija, kurā antivielas pret acetilholīna receptoru neiromuskulārajā savienojumā traucē nervu impulsa pāreju uz muskuli. Raksturīgi, ka muskuļu vājums pastiprinās slodzes gaitā un mazinās pēc atpūtas, un bieži pirmās cieš acu muskuļi. Šo slimību ārstē neirologs.

Citi piemēri ir antivielas, kas bloķē iekšējo faktoru kuņģī un tādējādi traucē B12 vitamīna uzsūkšanos, kā arī antivielas pret vairogdziedzeri stimulējošā hormona receptoru. Pēdējais gadījums ir īpaši pamācošs, jo pret vienu un to pašu receptoru var veidoties gan stimulējošas, gan bloķējošas antivielas, un tieši to attiecība nosaka, vai dziedzeris strādā par daudz vai par maz.

• Miastēnija: bloķēts acetilholīna receptors, vājums pēc slodzes.
• Kaitīgā mazasinība: bloķēts iekšējais faktors, traucēta B12 vitamīna uzsūkšanās.
• Vairogdziedzera receptora bloķēšana: hormonu trūkuma aina.
• Attiecīgie speciālisti ir neirologs, hematologs un endokrinologs.

Jaundzimušā aizsardzība sākas ar mātes antivielām. Grūtniecības laikā caur placentu bērnam nonāk G klases antivielas, un tās pirmajos dzīves mēnešos strādā tieši kā bloķējošas antivielas, neļaujot daudziem ierosinātājiem pieķerties šūnām. Ar mātes pienu bērns papildus saņem A klases antivielas, kas darbojas gļotādas virsmā.

Šī aizsardzība ir īslaicīga un pakāpeniski izzūd pirmā dzīves gada laikā. Tai ir arī otra, mazāk zināma puse: mātes antivielas var daļēji bloķēt bērna paša imūnsistēmas atbildi uz dažām vakcīnām. Tieši tāpēc atsevišķu vakcīnu potēšanas grafiks sākas ne pārāk agri un paredz atkārtotas devas.

Vēl viens praktisks piemērs ir rēzus nesaderības profilakse. Sievietei ar rēzus negatīvu asins grupu ievadītais specifiskais imūnglobulīns saista bērna eritrocītus, kas nonākuši mātes asinīs, pirms viņas imūnsistēma paspēj tos atpazīt un sākt ražot savas antivielas. Šo profilaksi vada ginekologs.

Visbiežāk izmantotā metode ir imūnfermentatīvā analīze, kurā antivielas piesaistās uz virsmas piestiprinātam antigēnam un tiek atklātas ar krāsu reakciju. Šī metode parāda antivielu daudzumu, bet nepasaka, vai tās patiešām bloķē mikroorganismu.

Bloķējošo spēju mēra atsevišķi ar neitralizācijas testu. Tajā pacienta serumu sajauc ar dzīvu vai mākslīgi veidotu vīrusu un pēc tam pārbauda, vai šūnas kultūrā tiek inficētas. Rezultātu izsaka kā lielāko seruma atšķaidījumu, pie kura inficēšanās vēl tiek novērsta.

Tieši šī atšķirība izskaidro, kāpēc pēc pārslimošanas vai vakcinācijas viens cilvēks ar līdzīgu antivielu daudzumu var būt labāk aizsargāts nekā cits. Neitralizācijas testi ir darbietilpīgi un tos veic specializētās laboratorijās, tāpēc ikdienas praksē tos lieto reti.

1. Nosaka, vai antivielas pret konkrēto antigēnu vispār ir.
2. Izmēra to daudzumu jeb titru.
3. Ja nepieciešams, pārbauda neitralizējošo spēju atsevišķā testā.
4. Rezultātu vienmēr vērtē kopā ar klīnisko ainu un vakcinācijas vēsturi.

Pirmais pārpratums ir domāt, ka jebkura antiviela pasargā. Piesaistoša antiviela var būt tikai infekcijas vai vakcinācijas pēda, nevis aizsardzības mērs. Tieši tāpēc analīzes atbilde par antivielu klātbūtni nav tas pats, kas atbilde par imunitāti.

Otrais pārpratums ir bloķējošas un stimulējošas antivielas sajaukšana. Abas piesaistās vienam un tam pašam receptoram, bet pirmā signālu apslāpē, bet otrā to ieslēdz. Laboratorijas testā abas var izskatīties līdzīgi, un tieši tāpēc atsevišķos gadījumos veic funkcionālus testus.

Trešais ir jēdzienu antigēns un antiviela sajaukšana ikdienas sarunā. Antigēns ir tas, ko imūnsistēma atpazīst, antiviela ir tas, ko tā ražo atbildē. Analīžu atbildēs šī atšķirība ir būtiska, jo antigēna tests parasti norāda uz aktīvu infekciju, bet antivielu tests uz saskari ar to pagātnē.

Bloķēšanas princips ir kļuvis par vienu no biežāk izmantotajiem zāļu darbības mehānismiem. Mūsdienu bioloģiskās zāles lielākoties ir laboratorijā radītas antivielas, kuru vienīgais uzdevums ir aizsegt kādu molekulu vai receptoru: iekaisuma signālvielu, asinsrades regulatoru, holesterīna vielmaiņā iesaistītu olbaltumvielu. Tas ir tas pats mehānisms, ko imūnsistēma lieto pret vīrusiem, tikai pavērsts pret paša organisma pārmērīgu signālu.

Otra nenovērtēta doma ir tā, ka bloķēšana ir atgriezeniska. Antiviela ar antigēnu nesaistās neatgriezeniski; tās saikne ir līdzsvars, kas atkarīgs no koncentrācijas un piesaistes stipruma. Tāpēc aizsardzība mazinās, ja antivielu daudzums krītas, un tāpēc bloķējošas terapijas parasti prasa atkārtotas devas, nevis vienreizēju ievadi.