Bursa jeb sinoviālais maisiņš locītavu tuvumā
Īsā atbilde
Bursa (bursa synovialis) ir plāns, ar nelielu šķidruma daudzumu pildīts maisiņš, kas atrodas tur, kur cīpsla, muskulis vai āda slīd pāri kaula izcilnim. Tās uzdevums ir mazināt berzi un sadalīt spiedienu, lai kustība būtu gluda un audi nenodilst. Maisiņu sienu no iekšpuses izklāj sinoviālā membrāna, tā pati, kas izklāj locītavu dobumus, un tieši tāpēc bursas iekaisums pēc rakstura atgādina locītavas iekaisumu.
Cilvēka ķermenī cīpslas un saites nepārtraukti slīd pāri kauliem. Ja starp tām nebūtu slīdvirsmas, katrs solis un katra rokas pacelšana nodilinātu audus. Šo problēmu risina divi risinājumi: cīpslu apvalki, kas apņem cīpslu kā piedurkne, un bursas, kas ir plakani maisiņi tieši tur, kur spiediens ir vislielākais.
Bursu skaits cilvēkiem nav vienāds. Daļa ir pastāvīgas un aprakstītas anatomijas rokasgrāmatās, bet citas izveidojas dzīves laikā tur, kur atkārtoti rodas berze vai spiediens. Šādas iegūtās bursas bieži veidojas, piemēram, pie deformētas kāju pirksta locītavas vai pie protēzes malas, un tās ir ķermeņa pielāgošanās, nevis slimība.
Vārds „bursīts" ikdienā tiek lietots daudz plašāk, nekā to atļauj anatomija. Pleca sāpes bieži nosauc par bursītu, lai gan patiesais cēlonis ir rotatoru manšetes cīpslu pārslodze, un bursas pietūkums ir tikai pavadošā parādība. Tāpēc precīza diagnoze maina ārstēšanas virzienu: vienā gadījumā jāārstē cīpsla, citā jāsamazina spiediens uz maisiņu.
Bursas ir arī iemesls dažiem labi pazīstamiem veidojumiem, kurus cilvēki nesaista ar tām. Popliteālā jeb Beikera cista ceļgala aizmugurē patiesībā ir paplašināts sinoviāls maisiņš starp ikru muskuļa un pusplēvainā muskuļa cīpslām, kas savienojas ar ceļa locītavu.
Kā bursa ir uzbūvēta
Bursa ir saplacināts maisiņš ar divām gandrīz saskarošām sienām. Iekšpusi izklāj sinoviālās šūnas, kas ražo šķidrumu ar augstu hialuronskābes saturu; tieši šī viela padara šķidrumu slidenu un spēju izturēt spiedienu. Ārējā siena ir blīvāki saistaudi, kas maisiņu notur formā.
Normālā stāvoklī šķidruma daudzums ir niecīgs, tikai plāna plēvīte starp sienām, un veselu bursu parastā izmeklējumā praktiski neredz. Tā kļūst pamanāma tikai tad, kad šķidruma daudzums palielinās.
Daļa bursu ir savienotas ar blakus esošās locītavas dobumu. Tas ir svarīgi divu iemeslu dēļ: locītavas šķidrums var uzkrāties maisiņā, un otrādi, maisiņa infekcija šādā gadījumā var izplatīties locītavā.
- Zemādas bursas: starp ādu un kaula izcilni, piemēram, pie elkoņa smailes.
- Zemcīpslu bursas: starp cīpslu un kaulu, piemēram, zem pleca akromiona.
- Zemmuskuļu bursas: starp muskuli un kaulu vai citu muskuli.
- Ar locītavu savienotās bursas: piemēram, ceļa locītavas augšējais iedobums.
- Iegūtās jeb adventiciālās bursas: veidojas dzīves laikā atkārtota spiediena vietās.
Galvenās bursas, par kurām runā visbiežāk
Bursu organismā ir daudz, bet klīnikā nozīme ir salīdzinoši nelielam skaitam, jo tieši tās atrodas vietās ar lielāko slodzi. Katrai no tām ir raksturīga kustība vai poza, kas to noslogo, un pēc tās bieži var nojaust diagnozi jau sarunā.
| Bursa | Atrašanās vieta | Tipiskā pārslodze |
|---|---|---|
| Zemakromiālā | Zem pleca lāpstiņas izauguma | Darbs ar paceltām rokām |
| Elkoņa smailes | Zem ādas elkoņa galā | Atbalstīšanās uz elkoņiem, trieciens |
| Ceļa skriemeļa priekšējā | Starp ādu un ceļa skriemeli | Ilgstošs darbs uz ceļiem |
| Lielā grozītāja | Gurna sānu izciļņa rajonā | Ilga staigāšana, gulēšana uz sāniem |
| Zempapēža cīpslas | Starp Ahileja cīpslu un papēža kaulu | Skriešana, cieti apavu aizmugures |
| Zoss pēdas | Ceļa iekšpusē zem locītavas spraugas | Skriešana, liekais svars, ceļa slodze |
Ko bursa dara kustības laikā
Bursa strādā kā hidrauliska starplika. Kad cīpsla velkas pāri kaulam, maisiņa sienas slīd viena pret otru gandrīz bez pretestības, un spiediens tiek izlīdzināts pa lielāku laukumu, nevis koncentrēts vienā punktā.
Tā ir arī sava veida sensors. Bursu sienās ir sāpju nervu galiņi, un pārmērīga spiediena vai iekaisuma gadījumā tie signalizē par problēmu agrāk, nekā tiek bojāta pati cīpsla. No šī viedokļa bursīts nereti ir brīdinājums par nepareizu slodzi, nevis atsevišķa slimība.
Kāpēc bursa iekaist
Iekaisuma mehānismi ir vairāki, un ārstēšana katram atšķiras. Tāpēc jautājums nav tikai „vai ir bursīts", bet arī „kāpēc".
Atsevišķi izdalāms strutains jeb septisks bursīts. To izraisa baktērijas, kas iekļuvušas caur ādas bojājumu, un tieši tāpēc tas gandrīz vienmēr skar virspusējās bursas elkonī un ceļgala priekšā, nevis dziļās. Šī saikne starp atrašanās dziļumu un infekcijas iespēju ir lieta, ko īsi apraksti parasti nepiemin, bet praksē tā nosaka visu tālāko taktiku.
- Atkārtota mehāniska pārslodze: biežākais cēlonis, saistīts ar darbu vai sportu.
- Vienreizēja trauma ar asiņošanu maisiņā.
- Infekcija pēc ādas bojājuma, nobrāzuma vai injekcijas.
- Kristālu slimības, piemēram, podagra, kad urīnskābes kristāli nogulsnējas maisiņā.
- Sistēmiskas iekaisīgas slimības, piemēram, reimatoīdais artrīts.
Kā izpaužas un kad jāsteidzas pie ārsta
Tipiskā aina ir mīksts, apaļīgs pietūkums tieši virs kaula izciļņa, sāpes noteiktā kustībā un diskomforts, atbalstoties uz šo vietu. Raksturīgi, ka pati locītava parasti saglabā kustīgumu, atšķirībā no locītavas iekaisuma, kurā kustība ir ierobežota visos virzienos.
Septiska bursīta pazīmes atšķiras: āda virs maisiņa kļūst sarkana un karsta, sāpes pieaug strauji, var būt drudzis un vispārēja slikta pašsajūta. Šajā gadījumā nedrīkst gaidīt un nedrīkst pašam mēģināt izspiest vai iedurties; jāvēršas pie ārsta tajā pašā dienā.
Ar bursītu parasti nodarbojas ģimenes ārsts, sarežģītākos gadījumos traumatologs ortopeds. Ja ir aizdomas par podagru vai iekaisīgu locītavu slimību, iesaistās reimatologs, bet strutaina bursīta gadījumā var būt nepieciešama ķirurga palīdzība.
Kā to izmeklē
Diagnozi bieži var noteikt jau apskatē, jo pietūkuma atrašanās vieta ir raksturīga. Tomēr, ja nav skaidrs, vai šķidrums ir maisiņā vai locītavā un vai tas nav inficēts, nepieciešami papildu izmeklējumi.
Ultrasonogrāfija šajā jomā ir īpaši noderīga: tā ir ātra, parāda šķidruma daudzumu, sienas biezumu un blakus esošās cīpslas, turklāt ar tās palīdzību var precīzi veikt punkciju. Magnētiskā rezonanse ir nepieciešama dziļo bursu un sarežģītāku gadījumu vērtēšanai.
- Apskate un salīdzinājums ar otru pusi, ādas stāvokļa novērtējums.
- Kustību pārbaude, lai atšķirtu maisiņa un locītavas problēmu.
- Ultrasonogrāfija šķidruma un apkārtējo cīpslu novērtēšanai.
- Punkcija ar šķidruma izmeklēšanu, ja ir aizdomas par infekciju vai kristāliem.
- Asins analīzes ar iekaisuma rādītājiem, ja ir drudzis vai izteikts apsārtums.
- Rentgens vai magnētiskā rezonanse, ja tiek meklēts kaula izcilnis, kaļķi cīpslā vai dziļš bojājums.
Ar ko bursītu sajauc
Pirmā līdzība ir ar cīpslu iekaisumu. Cīpslas sāpes parasti ir precīzi pa cīpslas gaitu un pastiprinās, sasprindzinot muskuli pret pretestību, bet bursas sāpes vairāk saistītas ar spiedienu uz konkrēto vietu. Praksē abi stāvokļi bieži pastāv vienlaikus, un tad ārstē slodzes cēloni, nevis tikai simptomu.
Otrā ir locītavas iekaisums. Ja pietūkums ir visapkārt locītavai, kustība sāpīga visos virzienos un ir rīta stīvums, jādomā par locītavas, nevis maisiņa problēmu. Šī atšķirība ir svarīga, jo iekaisīgas locītavu slimības prasa pavisam citu izmeklēšanu.
Trešā ir dažādas cistas. Ganglija cista pie plaukstas locītavas ir blīvāka un saistīta ar cīpslas apvalku vai locītavas kapsulu, bet Beikera cista ceļgala aizmugurē patiesībā ir bursa, kas savienota ar locītavu. Pēdējā gadījumā galvenais jautājums ir nevis cista pati, bet kāpēc ceļa locītavā veidojas liekais šķidrums. Ja ikrs pēkšņi kļūst sāpīgs, pietūcis un karsts, jāizslēdz vēnu tromboze, un tas jādara ārstam nekavējoties.
Bieži uzdotie jautājumi
Ar ko bursīts atšķiras no artrīta?
Bursīts skar maisiņu blakus locītavai, tāpēc pietūkums ir norobežots vienā vietā un locītava parasti kustas samērā brīvi. Artrīta gadījumā pietūkums ir pašā locītavā, kustība sāpīga visos virzienos un bieži ir rīta stīvums. Atšķirību var precizēt ar ultrasonogrāfiju.
Vai bursītu drīkst sildīt?
Akūtā fāzē, kad ir pietūkums un sāpes, parasti labāk palīdz vēsums un slodzes samazināšana. Siltums var pastiprināt pietūkumu, un tas ir pilnīgi nepiemērots, ja ir aizdomas par infekciju. Pie apsārtuma, karstuma vai drudža jāvēršas pie ārsta, nevis jāmēģina ārstēt mājās.
Vai šķidrumu no bursas var izsūknēt?
Jā, ārsts var veikt punkciju, lai mazinātu spiedienu un izmeklētu šķidrumu. Tas palīdz atšķirt infekciju, kristālu slimību un vienkāršu pārslodzi. Šķidrums pēc punkcijas mēdz atkārtoti uzkrāties, ja netiek novērsts cēlonis, tāpēc vienlaikus maina slodzi un izmanto aizsarglīdzekļus.
Cik ilgi bursīts pāriet?
Pārslodzes izraisīts bursīts bieži mazinās dažu nedēļu laikā, ja izdodas novērst spiedienu vai atkārtoto kustību. Ja slodze netiek mainīta, tas var atgriezties un kļūt hronisks ar sabiezētu maisiņa sienu. Ilgstošā gadījumā ārstēšanas plānu sastāda ārsts kopā ar fizioterapeitu.
Kāpēc elkoņa bursīts rodas bez traumas?
Elkoņa smailes bursa atrodas tieši zem ādas, un pietiek ar ilgstošu atbalstīšanos uz elkoņiem pie galda vai darbā. Tā paša iemesla dēļ tā ir viena no retajām bursām, kas var inficēties caur nelielu ādas bojājumu. Ja āda virs pietūkuma ir sarkana un karsta, tas jāizmeklē ārstam.
Vai kortikosteroīdu injekcija ir droša?
To lieto atsevišķos gadījumos, kad sāpes ir izteiktas un citas metodes nav palīdzējušas, un lēmumu pieņem ārsts. Infekcijas gadījumā injekcija ir aizliegta, jo pasliktina slimības gaitu. Atkārtotas injekcijas vienā vietā var vājināt blakus esošās cīpslas, tāpēc to skaitu ierobežo.