Kas ir deguna konha?

Apakšējā konha (concha nasalis inferior) ir patstāvīgs sejas skeleta kauls, kas ar savām malām savienojas ar augšžokļa kaulu un aukslēju kaulu. Tā ir lielākā no konhām un tieši tā visbiežāk ir atbildīga par sajūtu, ka deguns ir aizlikts.

Vidējā konha (concha nasalis media) un augšējā konha (concha nasalis superior) ir sietkaula (os ethmoidale) daļas. Daļai cilvēku virs augšējās ir vēl ceturtā, augstākā konha (concha nasalis suprema), un tā ir normāls variants, nevis patoloģija. Vidējā konha ķirurģijā ir svarīgākais orientieris, jo tās priekšējais gals norāda ceļu uz deguna blakusdobumu atverēm.

Zem apakšējās konhas esošajā apakšējā ejā ieplūst asaras pa asaru vadu (ductus nasolacrimalis). Tieši tāpēc raudot sāk tecēt deguns, un tieši tāpēc dažas acī iepilinātas zāles var atstāt garšu mutē.

Vidējā eja ir klīniski svarīgākā. Tur atrodas sirpjveida sprauga un piltuvveida padziļinājums, kurā kopā atveras žokļa dobums, pieres dobums un priekšējās sietkaula šūnas. Šo kopīgo atveru rajonu sauc par ostiomeatālo kompleksu, un pietūkums tieši šajā šaurajā vietā ir biežākais hroniska sinusīta mehāniskais cēlonis.

• Apakšējā eja: asaru vada atvere, lielākā daļa gaisa plūsmas.
• Vidējā eja: žokļa, pieres un priekšējo sietkaula šūnu atveres.
• Augšējā eja: aizmugurējo sietkaula šūnu atveres.
• Spārnkaula un sietkaula padziļinājums virs augšējās konhas: spārnkaula dobuma atvere.
• Deguna dobuma jumts un augšējās konhas apvidus: ožas gļotādas zona.

Gļotādā zem epitēlija atrodas blīvs venozo asinsvadu tīkls, ko īpaši daudz ir apakšējā konhā. Šie asinsvadi spēj strauji piepildīties un iztukšoties, tāpēc konhas apjoms mainās dažu minūšu laikā. Piepildoties tie atdod siltumu gaisam, bet dziedzeri un kausveida šūnas piegādā mitrumu.

Attīrīšana notiek divos līmeņos. Lielās daļiņas paliek deguna priekštelpas matiņos, bet sīkākās pielīp gļotu kārtiņai uz konhām un tiek aiztransportētas uz rīkli. Gļotās ir arī pretmikrobu olbaltumvielas un antivielas, tāpēc deguns darbojas ne tikai mehāniski, bet arī imunoloģiski.

1. Ieelpotais gaiss ieplūst deguna priekštelpā un sadalās starp ejām.
2. Konhas rada virpuļus, kas piespiež plūsmu pie gļotādas.
3. Venozais tīkls atdod siltumu, dziedzeri piesātina gaisu ar ūdens tvaikiem.
4. Daļiņas iestrēgst gļotu kārtiņā uz konhu virsmas.
5. Skropstiņepitēlijs aizvirza gļotas uz rīkli, kur tās tiek norītas.

Veseliem cilvēkiem abas deguna puses nestrādā vienādi vienlaikus. Vienā pusē konhu asinsvadi ir vairāk piepildīti un eja sašaurināta, otrā puse tikmēr ir brīva, un pēc kāda laika lomas mainās. Šo maiņu, ko regulē veģetatīvā nervu sistēma, sauc par deguna ciklu, un tās ilgums ir individuāls un mainīgs.

Kopējā deguna caurlaidība pie tam paliek samērā stabila, tāpēc vesels cilvēks maiņu parasti nepamana. Sajūta kļūst skaidri jūtama, kad pievienojas iesnas vai kad cilvēks apguļas uz sāniem: guļot uz sāniem apakšējā puse aizliekas vairāk. Tas izskaidro, kāpēc daudziem deguns naktī ir aizlikts tikai vienā pusē un no rīta tas pāriet.

Deguna dobums un konhas veidojas augļa attīstības laikā no sejas skeleta pamatnes, un jaundzimušajam deguna ejas ir ļoti šauras. Tieši tāpēc zīdainim pat neliels gļotādas pietūkums traucē zīst, jo mazs bērns elpo galvenokārt caur degunu.

Bērnībā un pusaudža gados deguna dobums aug kopā ar sejas skeletu un blakusdobumiem. Vēlākā vecumā gļotāda kļūst plānāka un sausāka, dziedzeru darbība mazinās, un daļai cilvēku rodas sajūta, ka deguns ir aizlikts, kaut ejas objektīvi ir plašas. Šo sausā deguna sajūtu pastiprina sausa telpu gaisa apkure ziemā.

Biežākā problēma ir apakšējās konhas hipertrofija, kad gļotāda un zemgļotādas audi ilgstoša iekaisuma vai kairinājuma dēļ paliekoši sabiezē. Iemesls mēdz būt alerģisks vai vazomotors rinīts, dūmi, piesārņots gaiss vai ilgstoša deguna pilienu lietošana. Ilgstoša asinsvadus sašaurinošu pilienu lietošana rada atgriezenisko pietūkumu un atkarību no pilieniem, ko sauc par medikamentozu rinītu.

Sastopams arī pneimatizēts vidējās konhas variants, kurā konhas iekšienē ir gaisa dobums. Pats par sevi tas bieži netraucē, bet, ja dobums ir liels, tas var nosprostot vidējo eju. Ar aizliktu degunu, smaku zudumu vai atkārtotu sinusītu jāvēršas pie ģimenes ārsta un tālāk pie otorinolaringologa; alerģiskas izcelsmes gadījumā ārstēšanā piedalās arī alergologs. Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja aizliktu degunu pavada stipras vienpusējas sāpes, redzes traucējumi, plakstiņa pietūkums, augsta temperatūra vai atkārtota asiņošana.

• Apakšējās konhas hipertrofija: pastāvīgi aizlikts deguns, sliktāks miegs, krākšana.
• Alerģisks rinīts: bāla, uztūkusi gļotāda, šķaudīšana, ūdeņaini izdalījumi.
• Medikamentozs rinīts: piliens palīdz uz īsu brīdi, pēc tam aizlikums atgriežas stiprāks.
• Pneimatizēta vidējā konha: var traucēt blakusdobumu ventilāciju.
• Atrofisks rinīts: plāna, sausa gļotāda, kreveles, smaka, kaut ejas plašas.

Vienkāršākā metode ir priekšējā rinoskopija ar deguna spoguli, kurā redzama apakšējās konhas priekšējā daļa un starpsiena. Pilnīgāku ainu dod deguna endoskopija ar elastīgu vai stingru optiku, jo tā ļauj redzēt vidējo eju, ostiomeatālo kompleksu un deguna aizmugurējo daļu.

Pirms operācijas vai atkārtota sinusīta gadījumā veic deguna blakusdobumu datortomogrāfiju, kas precīzi parāda konhu kaula uzbūvi, pneimatizāciju un starpsienas novirzi. Deguna caurlaidību var novērtēt ar rinomanometriju vai akustisko rinometriju. Bieži lieto arī pārbaudi ar asinsvadus sašaurinošu līdzekli: ja pēc tā konha manāmi sarūk un elpošana atjaunojas, pietūkums ir atgriezenisks, bet, ja nemainās, izmaiņas ir paliekošas.

Visbiežāk uztūkušu apakšējo konhu sajauc ar deguna polipu. Konha ir sārta vai sarkanīga, pieskaroties jutīga un saistīta ar sānu sienu; polips ir bāls, dzidrs, bieži nesāpīgs pieskaroties un ar kātiņu. Pēc asinsvadus sašaurinošu zāļu pielietošanas konha sarūk, bet polips gandrīz nemainās.

Otrs sajaukums ir ar deguna starpsienas novirzi. Novirze sašaurina vienu pusi pastāvīgi, un pretējā pusē konha bieži kompensatori palielinās, lai aizpildītu plašāko telpu. Ja ārstē tikai konhu, neievērojot starpsienu, sūdzības parasti atgriežas.

Šeit slēpjas arī tas, ko īss apraksts nepasaka: konha nav lieks audu pārpalikums. Pārāk plaša tās izgriešana var atņemt degunam sildīšanas, mitrināšanas un plūsmas uztveres spēju, un rodas paradoksāla sajūta, ka deguns ir aizlikts, kaut eja ir plaša. Tāpēc mūsdienu otorinolaringoloģijā priekšroku dod saudzējošām metodēm, kas samazina konhas apjomu, saglabājot tās gļotādu.