Deguna starpsiena: uzbūve, darbība, problēmas

Skrimšļa daļu veido četrstūra jeb starpsienas skrimslis (cartilago septi nasi), kuram aizmugurē ir garš izaugums, kas iespraucas starp kaula daļām. Priekšā tam pievienojas membranozā starpsiena un kolumella.

Kaula daļu veido vairāki kauli. No augšas un aizmugures nāk sietkaula perpendikulārā plātnīte (lamina perpendicularis ossis ethmoidalis), no apakšas un aizmugures lemesis (vomer), bet apakšējo pamatu veido augšžokļa kaula un aukslēju kaula deguna cekuli. Aizmugurējā augšējā stūrī pievienojas arī spārnkaula ķīlis.

Visu to sedz gļotāda, kas lielākajā daļā ir elpceļu tipa skropstiņepitēlijs ar kausveida šūnām, bet pašā augšpusē, jumta tuvumā, ir ožas epitēlijs ar ožas receptoru šūnām.

Starpsienas gļotāda saņem asinis no neparasti daudzām pusēm vienlaikus. No augšas nāk priekšējā un aizmugurējā sietkaula artērija, kas ir acs artērijas zari, tātad iekšējās miega artērijas sistēma. No apakšas un aizmugures nāk aizdeguna artērijas starpsienas zars un lielā aukslēju artērija, bet no priekšas augšējā lūpas artērijas zars; šīs ir ārējās miega artērijas sistēma.

Priekšējā apakšējā starpsienas daļā visi šie zari satiekas un savstarpēji savienojas, veidojot blīvu tīklu, ko sauc par Kīsselbaha pinumu jeb Litla apvidu. Tas atrodas tieši tur, kur gaisa plūsma visstraujāk maina virzienu, kur gļotāda visvairāk izžūst un kur cilvēka pirksts fiziski aizsniedz.

Šo trīs apstākļu sakritība izskaidro, kāpēc vairums deguna asiņošanu sākas tieši šajā vietā un kāpēc tās parasti ir viegli apturamas ar vienkāršu nāsu saspiešanu.

1. Apsēdieties un noliecieties nedaudz uz priekšu, nevis atpakaļ.
2. Ar pirkstiem cieši saspiediet deguna mīksto daļu tieši virs nāsīm, nevis kaulaino muguru.
3. Turiet saspiestu nepārtraukti aptuveni desmit līdz piecpadsmit minūtes, nepārbaudot pa vidu.
4. Elpojiet caur muti un izspļaujiet asinis, kas nonāk rīklē, nevis norijiet tās.
5. Ja pēc divām šādām reizēm asiņošana neapstājas, meklējiet neatliekamo palīdzību.
6. Nākamajās dienās izvairieties no šņaukšanas, karstas vannas un smagas celšanas.

Ieelpojot gaiss ieplūst caur nāsi, strauji paātrinās šaurākajā vietā un tad izplešas deguna dobumā. Starpsiena veido vienu no šaurākās vietas sienām, un tās forma tieši nosaka, cik vienmērīga būs plūsma. Ideālā gadījumā gaiss plūst gludā, pārsvarā lamināras plūsmas lokā gar vidējo deguna eju.

Ja starpsiena ir izliekta, plūsma vienā pusē kļūst virpuļaina, gļotāda izžūst un cilvēks paradoksāli var just aizlikumu tieši plašākajā pusē. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc starpsienas izliekuma pakāpe attēlos bieži slikti sakrīt ar sūdzību smagumu.

Vēl viena svarīga parādība ir deguna cikls: gļotādas, īpaši apakšējo deguna eju gliemežnīcu gļotāda, pamīšus uzbriest un atslābst ik pēc vairākām stundām. Tāpēc cilvēks ar izliekumu vienā pusē jūtas normāli, kamēr šaurākā puse ir „atvērta", bet, ciklam mainoties, sāk elpot ar grūtībām.

Sākotnēji visa starpsiena ir skrimslis. Pārkaulošanās sākas no aizmugures un notiek pakāpeniski bērnībā un pusaudža gados, un skrimslis saglabājas tikai priekšējā daļā. Tieši uz robežas, kur skrimslis saskaras ar augošo kaulu, visbiežāk rodas izliekumi, jo abu daļu augšanas ātrums nesakrīt.

Starpsienas skrimslis ir arī sejas vidusdaļas augšanas centrs. Tāpēc bērnībā gūtas traumas un pārāk agri vai pārāk plaši veiktas operācijas var ietekmēt visas sejas vidusdaļas attīstību. No tā izriet, ka bērniem starpsienas operācijas veic ierobežotā apjomā un tikai tad, ja ir pamatota nepieciešamība.

Dzemdību laikā deguns tiek saspiests, un jaundzimušajiem novēro pārejošas starpsienas nobīdes. Lielākoties tās izlīdzinās pašas. Pieaugot, starpsiena kļūst stingrāka, un gados vecākiem cilvēkiem skrimslis zaudē elastību, deguna gals nedaudz nolaižas un iekšējais vārsts sašaurinās, tāpēc aizlikuma sajūta ar gadiem mēdz pastiprināties bez jebkādas jaunas slimības.

Biežākā atrade ir starpsienas izliekums (deviatio septi nasi). Tas var būt iedzimts, augšanas nesakritības radīts vai traumas sekas. Sūdzības rodas tad, ja izliekums sašaurina gaisa ceļu tieši tajā vietā, kur tas jau ir vissašaurinātākais, vai ja kaulains izcilnis atspiežas pret gliemežnīcu.

Starpsienas hematoma pēc sitiena pa degunu ir atsevišķa un steidzama situācija. Asinis uzkrājas starp skrimsli un tā apvalku, un skrimslis, kam pašam nav asinsvadu, zaudē barošanos. Ja to neizvada dienu laikā, veidojas abscess, skrimslis iet bojā un attīstās seglveida deguns. Bērniem tas ir īpaši bīstami.

Starpsienas perforācija ir caurums, kas visbiežāk rodas pēc operācijām, ilgstošas deguna bakstīšanas, kokaīna lietošanas vai noteiktām sistēmas slimībām, piemēram, granulomatozes ar poliangiītu. Tipiskās sūdzības ir svilpjoša skaņa elpojot, kreveles un atkārtota asiņošana.

Ar visiem šiem stāvokļiem nodarbojas otorinolaringologs. Ģimenes ārsts sākotnēji izvērtē un nosūta, alergologs iesaistās, ja aizlikuma pamatā ir alerģisks rinīts, bet sistēmas slimību gadījumā pievienojas reimatologs.

• Sitiens pa degunu ar strauji pieaugošu aizlikumu abās pusēs prasa apskati tajā pašā dienā.
• Deguna asiņošana, kas neapstājas pēc divām pareizi veiktām saspiešanas reizēm, prasa neatliekamu palīdzību.
• Aizlikums tikai vienā pusē ar asiņainiem izdalījumiem, kas ilgst nedēļas, jāizmeklē obligāti.
• Jauna svilpjoša skaņa elpojot kopā ar krevelēm degunā prasa otorinolaringologa apskati.
• Deguna formas maiņa pēc traumas jānovērtē tuvāko dienu laikā, kamēr audi vēl nav sadzijuši nepareizā stāvoklī.

Pirmais solis ir priekšējā rinoskopija: ar deguna spoguli paplašina nāsi un apskata priekšējo starpsienas daļu, gliemežnīcas un gļotādas stāvokli. Daudz vairāk redz ar deguna endoskopu, kas ļauj apskatīt arī aizmugurējās daļas un aizdeguna telpu.

Gaisa plūsmu var izmērīt. Rinomanometrija mēra spiedienu un plūsmu elpošanas laikā, akustiskā rinometrija ar skaņas atstarojumu nosaka šķērsgriezuma laukumu dažādos dziļumos, bet vienkāršākais rīks ir maksimālā ieelpas plūsma caur degunu. Būtiska ir mērīšana pirms un pēc gļotādu savelkoša pilienu lietošanas: ja aizlikums pēc tiem pāriet, cēlonis ir gļotāda, nevis starpsienas forma.

Datortomogrāfiju veic, ja plāno operāciju vai ir aizdomas par deguna blakusdobumu slimību. Parasta rentgenogramma starpsienas novērtēšanai ir maz noderīga. Perforācijas vai neparastu izmaiņu gadījumā ņem gļotādas biopsiju un veic asins analīzes sistēmas slimību meklēšanai.

Deguna aizlikumam ir daudz cēloņu, un starpsienas forma ir tikai viens no tiem. Kļūda, ko izdara gan pacienti, gan dažkārt ārsti, ir pieņemt, ka redzams izliekums automātiski ir sūdzību cēlonis.

Svarīgākais praktiskais tests ir vienkāršs: ja pēc gļotādu savelkošu pilienu iepilināšanas elpošana kļūst brīva, galvenais vaininieks ir gļotādas pietūkums, nevis starpsiena. Ja neko nemaina, strukturāla cēloņa varbūtība ir lielāka.

Pirmā lieta ir tā, ka starpsienas izliekums ir nevis izņēmums, bet gan normas variants lielākajai daļai pieaugušo. Rūpīgi izmeklējot, vismaz nelielu novirzi atrod ļoti daudziem cilvēkiem, un absolūti simetrisks deguns ir retums. Tāpēc operācijas lēmumu pamato sūdzības, nevis attēls.

Otrā lieta ir tā, ka korekcija bieži nepalīdz tā, kā pacients gaida. Ja vienlaikus pastāv gliemežnīcu hipertrofija vai iekšējā deguna vārsta vājums, tikai starpsienas iztaisnošana aizlikumu neatrisina. Mūsdienu praksē tāpēc vērtē visu gaisa ceļu kopā un bieži veic kombinētas iejaukšanās.

Trešā, retāk pieminētā detaļa: starpsienas gļotāda ir tā vieta, kur vislabāk redzama ožas epitēlija augšējā josla, un dažas ožas zuduma formas ir saistītas tieši ar šīs zonas mehānisku nosprostojumu. Ja gaiss vairs nesasniedz deguna jumtu, oža pasliktinās, lai gan pati ožas sistēma ir vesela. Tāpēc ožas zudums kopā ar aizlikumu vienmēr jāvērtē kopā, nevis atsevišķi.