Kas ietekmē glikozes līmeni asinīs

Aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņās (insulae pancreaticae) atrodas vairāku veidu šūnas. Bēta šūnas ražo insulīnu, alfa šūnas glikagonu, delta šūnas somatostatīnu, kas abas pārējās apslāpē. Šūnas atrodas cieši blakus un viena otru ietekmē tieši, tāpēc saliņa darbojas kā viens miniatūrs vadības orgāns.

Svarīgi, ka pazeminoša darbība ir tikai insulīnam, bet paaugstinoša vairākiem hormoniem. Evolucionāri tas ir loģiski: badošanās un briesmas draudēja biežāk nekā pārmērīga ēšana, tāpēc aizsardzība pret zemu cukura līmeni ir daudzkārt dublēta.

Reakcija uz ēdienu sākas agrāk, nekā glikoze nonāk asinīs. Jau ēdiena redzēšana un garša caur klejotājnervu sagatavo aizkuņģa dziedzeri, un zarnu hormoni pastiprina atbildi, pirms līmenis ir paaugstinājies.

1. Ēdiens nonāk kuņģī, un tā iztukšošanās ātrums nosaka, cik ātri ogļhidrāti sasniegs zarnu.
2. Tievās zarnas gļotādas šūnas izdala inkretīnus, kas sagatavo bēta šūnas.
3. Uzsūktā glikoze pa vārtu vēnu vispirms nonāk aknās, kur ievērojama daļa tiek aizturēta.
4. Bēta šūnas vispirms izdala jau sagatavoto insulīna krājumu, pēc tam turpina to ražot no jauna.
5. Insulīns muskuļu un taukaudu šūnās izliek papildu glikozes pārnesējus, un uzņemšana pieaug.
6. Vienlaikus insulīns aptur glikagona darbību un aknu glikozes izlaidi, lai avoti nedarbotos vienlaikus.
7. Pēc dažām stundām līmenis atgriežas sākotnējā, un aknas pakāpeniski atsāk glikozes izlaidi.

Ikdienā cukura līmeni ietekmē daudz vairāk lietu nekā tikai ēdienkarte. Cilvēkiem ar cukura diabētu šie faktori kļūst redzami tieši, jo tie maina nepieciešamo zāļu devu, bet tie darbojas arī veselam cilvēkam, vienkārši paliekot nepamanīti.

Fiziskas slodzes ietekme ir divējāda. Vienmērīga izturības slodze cukura līmeni parasti pazemina, jo strādājošie muskuļi glikozi uzņem arī bez liela insulīna daudzuma, un šī pastiprinātā uzņemšana turpinās vēl vairākas stundas pēc treniņa. Īsa, ļoti intensīva slodze vai sacensību satraukums turpretī caur adrenalīnu līmeni uz brīdi var pat paaugstināt.

• Uztura sastāvs: tauki un olbaltumvielas palēnina kuņģa iztukšošanos un izlīdzina pieaugumu.
• Kustības: regulāra slodze uzlabo muskuļu jutību pret insulīnu arī nākamajās dienās.
• Miegs: nepietiekams vai saraustīts miegs pasliktina insulīna darbību jau pēc dažām naktīm.
• Stress un akūta slimība: adrenalīns un kortizols cukura līmeni paaugstina pat bez ēšanas.
• Alkohols: aptur aknu spēju izgatavot glikozi, tāpēc tukšā dūšā var izraisīt zemu līmeni ar aizturi.
• Zāles: glikokortikosteroīdi, daži diurētiskie un psihiatrijā lietotie līdzekļi līmeni paaugstina.
• Grūtniecība: placentas hormoni palielina insulīna rezistenci, īpaši otrajā pusē.

Jaundzimušajam glikozes rezerves ir nelielas, un pirmajās stundās pēc dzimšanas līmenis fizioloģiski pazeminās, pirms stabilizējas. Tieši tāpēc priekšlaicīgi dzimušos un diabēta slimnieču bērnus pirmajās diennaktīs īpaši uzrauga.

Bērnībā un pusaudža gados augšanas hormona izdale naktīs ir spēcīga, un tā ir viens no iemesliem, kāpēc pusaudžiem ar cukura diabētu rīta rādītāji mēdz būt augstāki. Šo parādību sauc par rīta jeb ausmas efektu, un tā pamatā ir nakts otrajā pusē pieaugošā hormonu ietekme, nevis nakts uzkoda.

Ar gadiem insulīna jutība vidēji samazinās, muskuļu masa sarūk, un glikozes līmenis pēc ēšanas atgriežas lēnāk. Tāpēc vecāka gadagājuma cilvēkiem pēcēšanas rādītāji dabiski ir nedaudz augstāki, taču tas nenozīmē, ka paaugstināts līmenis būtu jāatstāj bez uzmanības.

Divi galvenie darbības traucējumu veidi ir hroniski paaugstināts un pēkšņi pazemināts cukura līmenis. Pirmais cēlonis ir insulīna trūkums, tā darbības vājums audos vai abu kombinācija. Otrais cēlonis visbiežāk ir cukura diabēta ārstēšana ar pārāk lielu zāļu devu, izlaista maltīte vai neparedzēta slodze.

Zema cukura līmeņa pazīmes attīstās divos posmos: vispirms parādās trīce, svīšana, sirdsklauves un izsalkums, kas ir adrenalīna izraisītas brīdinājuma pazīmes, pēc tam pievienojas apjukums, runas traucējumi un rīcības izmaiņas, kas liecina, ka smadzenēm glikozes trūkst. Cilvēkam ar samaņas traucējumiem nedrīkst likt mutē ne ēdienu, ne dzērienu, un ir jāizsauc neatliekamā palīdzība.

Ar cukura diabētu un citiem vielmaiņas traucējumiem nodarbojas endokrinologs kopā ar diabēta aprūpes māsu un uztura speciālistu; bērniem to dara bērnu endokrinologs. Ģimenes ārsts veic pirmo izmeklēšanu, novērtē riska faktorus un uzrauga stabilu gaitu.

• Neizskaidrojamas slāpes, bieža urinēšana un svara zudums prasa cukura līmeņa pārbaudi.
• Atkārtoti zema cukura līmeņa gadījumi ir jāapspriež ar ārstu, nevis jārisina ar biežākām uzkodām.
• Akūtas slimības un drudža laikā cukura līmenis var strauji mainīties, tāpēc pārbaudes kļūst biežākas.
• Pēkšņi parādījies apjukums cilvēkam ar diabētu jāuzskata par zemu cukura līmeni, līdz pierādīts pretējais.
• Grūtniecības laikā cukura līmeņa pārbaude ir daļa no standarta aprūpes noteiktā grūtniecības posmā.

Neviens atsevišķs mērījums nestāsta visu, jo līmenis dienas gaitā svārstās. Tāpēc izmanto vairākus papildinošus izmeklējumus, kas aptver dažādus laika periodus: no viena mirkļa līdz vairākiem mēnešiem.

Glikētais hemoglobīns parāda vidējo cukura līmeni pēdējo mēnešu laikā, jo glikoze pakāpeniski un neatgriezeniski piesaistās eritrocītu hemoglobīnam. Tā vērtību var izkropļot stāvokļi, kuros eritrocītu dzīves ilgums ir izmainīts, piemēram, mazasinība vai nesena asins pārliešana, un ārsts to ņem vērā.

Sūdzības par vājumu, trīci un izsalkumu dažas stundas pēc ēšanas bieži tiek sauktas par zemu cukura līmeni, lai gan izmērītais rādītājs paliek normas robežās. Īsts pazeminājums tiek apstiprināts tikai tad, ja vienlaikus ir simptomi, izmērīts zems līmenis un uzlabošanās pēc glikozes uzņemšanas.

Tāpat bieži tiek sajaukti abi galvenie cukura diabēta veidi. Pirmā tipa gadījumā imūnsistēma iznīcina bēta šūnas un insulīna praktiski nav, tāpēc tā sākas strauji un bieži jaunā vecumā. Otrā tipa gadījumā insulīns ir, bet audi uz to reaģē vāji, un slimība attīstās pakāpeniski, nereti bez sūdzībām. Pieaugušajiem sastopams arī lēni attīstošs autoimūns variants, ko sākumā mēdz uzskatīt par otro tipu, tāpēc diagnozi precizē ārsts, nevis simptomu apraksts.

Pirmā ir nieru loma, kas ilgi tika novērtēta par zemu. Nieres glikozi ne tikai izvada, bet gandrīz visu to atgriež atpakaļ asinīs ar īpašiem pārnesējiem, un tikai tad, kad līmenis pārsniedz noteiktu slieksni, cukurs parādās urīnā. Tieši šis mehānisms ir kļuvis par mūsdienu zāļu grupas darbības pamatu, kas apzināti ļauj daļai glikozes aiziet ar urīnu.

Otra ir tā sauktais inkretīna efekts. Ja vienādu glikozes daudzumu ievada vēnā un iedzer, insulīna atbilde pēc iedzeršanas ir ievērojami lielāka, jo iesaistās zarnu hormoni. Šis novērojums izskaidro, kāpēc ēdiena forma un ātrums ietekmē cukura līmeni pat tad, ja ogļhidrātu daudzums ir vienāds.

Trešā ir insulīna izdales divfāžu raksturs. Bēta šūnās vienmēr ir gatavs insulīna krājums, kas tiek izsviests pirmajās minūtēs, un tikai pēc tam sākas lēnākā, ilgstošā izdale. Tieši šī ātrā pirmā fāze pasliktinās agrīni, pirms tukšās dūšas rādītājs ir mainījies, tāpēc pirmās izmaiņas bieži redzamas tikai pēc ēšanas mērītos rādītājos.