Gremošanas orgāni un to darbība

Ceļš sākas mutes dobumā (cavitas oris), kur zobi pārtiku sasmalcina un siekalu dziedzeri to samitrina. Rīkle (pharynx) un barības vads (oesophagus) ir transporta posms; rīšana ir viens no sarežģītākajiem refleksiem organismā, jo tajā uz brīdi jāaptur elpošana.

Kuņģis (gaster) kalpo kā rezervuārs un maisītājs. Tievā zarna (intestinum tenue) ar divpadsmitpirkstu zarnu, tukšo un līkumaino zarnu ir galvenā gremošanas un uzsūkšanās vieta. Resnā zarna (intestinum crassum) atgūst ūdeni, uzglabā un izvada.

Piesaistītie dziedzeri pārtiku nekad tieši neskar, bet bez tiem process apstātos: aknas (hepar) ražo žulti, žultspūslis (vesica biliaris) to uzglabā un koncentrē, aizkuņģa dziedzeris (pancreas) piegādā gan fermentus, gan bikarbonātu.

Kuņģa gļotādā ir vairāku veidu šūnas. Segšūnas ražo biezu gļotu un bikarbonāta kārtu, kas neļauj skābei sagremot pašu kuņģi. Parietālās šūnas ražo sālsskābi un iekšējo faktoru, bez kura B12 vitamīnu nevar uzsūkt. Galvenās šūnas ražo pepsinogēnu, kas skābā vidē pārvēršas par pepsīnu. G šūnas izdala gastrīnu, kas visu šo sistēmu pastiprina.

Skābe pati par sevi pārtiku nesagremo tādā nozīmē, kā to bieži iedomājas. Tās uzdevumi ir aktivēt pepsinogēnu, izšķīdināt saistaudu struktūras, atbrīvot dzelzi un B12 vitamīnu no olbaltumvielu saitēm un iznīcināt lielu daļu norīto mikroorganismu.

Uzsūkšanās kuņģī praktiski nenotiek. Cauri gļotādai iziet ūdens, alkohols un dažas zāles, bet barības vielas ne. Tieši tāpēc cilvēks, kuram kuņģis ir daļēji vai pilnībā izņemts, var uzturēties, lai gan viņam mainās ēšanas režīms un ir nepieciešams B12 vitamīna papildinājums.

Divpadsmitpirkstu zarnā ieplūst divas izšķirošas lietas: aizkuņģa dziedzera sula ar bikarbonātu un fermentiem, kā arī žults. Bikarbonāts neitralizē skābi, jo aizkuņģa dziedzera fermenti strādā tikai tuvu neitrālā vidē. Žults emulģē taukus, sadalot tos sīkos pilienos, lai lipāze varētu tiem piekļūt.

Aizkuņģa dziedzera proteāzes tiek izdalītas neaktīvā veidā, lai dziedzeris nesagremotu pats sevi. Zarnas gļotādas ferments enteropeptidāze aktivē tripsinogēnu par tripsīnu, un tripsīns tālāk aktivē visus pārējos. Tā ir eleganta drošības sistēma ar vienu ieslēgšanas slēdzi.

Pēdējo gremošanas soli veic paši zarnas šūnu mikrobārkstiņu fermenti: laktāze, saharāze un maltāze sašķeļ cukurus līdz vienkāršajiem, un peptidāzes pabeidz olbaltumvielu sadalīšanu. Tikai pēc tam molekulas tiek ievadītas šūnā.

Uzsūkšanās vietas nav vienādas. Dzelzi un kalciju uzsūc galvenokārt divpadsmitpirkstu zarna un tukšās zarnas sākums, vairumu cukuru, aminoskābju un tauku uzsūc tukšā zarna, bet B12 vitamīnu kopā ar iekšējo faktoru un žultsskābes atgūst tieši līkumainās zarnas beigu daļa. Tieši tāpēc šī posma izņemšana vai iekaisums rada ļoti specifiskus trūkumus.

• Divpadsmitpirkstu zarna: skābes neitralizācija, dzelzs un kalcija uzsūkšanās.
• Tukšā zarna: ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku galvenā uzsūkšanās vieta.
• Līkumainās zarnas beigu daļa: B12 vitamīna un žultsskābju atgūšana.
• Resnā zarna: ūdens, nātrija un īso ķēžu taukskābju uzsūkšana.
• Taisnā zarna: satura uzglabāšana un kontrolēta izvadīšana.

Aknas ir vienīgais orgāns, kas saņem gandrīz visas uzsūktās barības vielas pirms tās nonāk vispārējā asinsritē. Asinis no zarnām plūst nevis tieši uz sirdi, bet gan pa vārtu vēnu uz aknām, un tikai pēc apstrādes tālāk. Šo kārtību sauc par pirmās pārejas efektu, un tā izskaidro, kāpēc daudzas zāles, uzņemtas caur muti, iedarbojas vājāk nekā ievadītas vēnā.

Aknas žulti ražo nepārtraukti, bet vajadzīga tā ir tikai pēc ēšanas. Tāpēc starp ēdienreizēm žults tiek novirzīta žultspūslī, kur to koncentrē. Kad divpadsmitpirkstu zarnā nonāk taukains saturs, I šūnas izdala holecistokinīnu, žultspūslis saraujas un žults ieplūst zarnā.

Būtiska detaļa: žultī nav gremošanas fermentu. Tās aktīvā sastāvdaļa ir žultsskābes, kas darbojas kā ziepes. Bez tām tauki paliek lielos pilienos, lipāze tiem piekļūst slikti, un rezultāts ir taukainas, spīdīgas, slikti noskalojamas izkārnījumi.

Aizkuņģa dziedzeris veic divus pilnīgi atšķirīgus darbus vienā orgānā. Ārējās sekrēcijas daļa ražo fermentus un bikarbonātu, bet Langerhansa saliņas izdala insulīnu un glikagonu asinīs. Tāpēc tā slimības var izpausties gan kā gremošanas traucējumi, gan kā cukura diabēts.

Kustību ir divu veidu. Peristaltika ir virzoša vilnveida kustība, kurā muskulatūra aiz satura saraujas, bet priekšā atslābst. Segmentācija ir sajaukšanas kustība, kurā zarna vietām saraujas un saturu maisa, virzot to tikai nedaudz uz priekšu. Tievajā zarnā dominē segmentācija, jo tur svarīgāka ir sajaukšanās ar fermentiem.

Starp ēdienreizēm ieslēdzas atsevišķa sistēma: migrējošais motorais komplekss, spēcīgu viļņu sērija, kas izslauka no zarnas palikušo saturu un mikroorganismus. To saista ar hormonu motilīnu, un tieši tā aktivitāte rada tukšā vēdera rūkoņu.

Visu procesu saskaņo hormoni. Gastrīns pastiprina kuņģa sekrēciju, sekretīns liek aizkuņģa dziedzerim izdalīt bikarbonātu, holecistokinīns izdala fermentus un saraujas žultspūsli, bet L šūnu izdalītie hormoni bremzē kuņģa iztukšošanos un rada sāta sajūtu.

1. Mutē pārtiku sasmalcina, samitrina un veido kumosu; sākas cietes šķelšana.
2. Rīšanas reflekss pārvieto kumosu barības vadā, aizverot elpceļus.
3. Barības vada peristaltika nogādā kumosu kuņģī caur apakšējo sfinkteru.
4. Kuņģis saturu sajauc ar skābi un pepsīnu un porcijās izlaiž divpadsmitpirkstu zarnā.
5. Zarnā pievienojas žults un aizkuņģa dziedzera sula; norit galvenā šķelšana.
6. Tievās zarnas gļotāda uzsūc barības vielas, un tās pa vārtu vēnu nonāk aknās.
7. Resnā zarna atgūst ūdeni un sāļus, mikrobiota fermentē atlikušās šķiedrvielas.
8. Taisnajā zarnā saturs uzkrājas, un izvadīšana notiek kontrolēti.

Embrijā viss gremošanas trakts sākas kā vienkārša caurule, kuru sadala priekšējā, vidējā un aizmugurējā zarnā. Katram posmam ir sava asinsapgāde, un šis dalījums saglabājas visu mūžu: priekšējo zarnu apgādā celiakālais stumbrs, vidējo augšējā apzarņa artērija, aizmugurējo apakšējā apzarņa artērija. Vidējās zarnas attīstības gaitā notiek pagrieziens, un tā pagrieziena traucējumi ir dažu iedzimtu zarnu nosprostojumu cēlonis.

Zīdaiņa gremošanas sistēma ir pielāgota pienam: laktāzes aktivitāte ir augsta, kuņģa skābums mazāks, bet apakšējais barības vada sfinkters vēl vājš, tāpēc atgrūšana ir normāla parādība.

Ar gadiem notiek pakāpeniskas pārmaiņas. Daudziem cilvēkiem pēc bērnības samazinās laktāzes aktivitāte, kas ir normāls, nevis slimīgs process. Gados vecākiem cilvēkiem mēdz samazināties kuņģa skābes izdale, palēnināties resnās zarnas tranzīts, vājināties vēdera prese un mainīties slāpju sajūta, un šo apstākļu kopums izskaidro aizcietējumu biežumu vecumā.

Gremošanas trakta slimību ir daudz, bet tās iekļaujas dažās lielās grupās: skābes radīti bojājumi, iekaisumi, uzsūkšanās traucējumi, kustību traucējumi, žultsakmeņu un aizkuņģa dziedzera slimības un audzēji.

Ikdienā ar gremošanas sūdzībām vispirms strādā ģimenes ārsts. Padziļinātu izmeklēšanu veic gastroenterologs, operācijas ķirurgs, aknu slimības kārto hepatologs, taisnās zarnas slimības proktologs, bet bērniem visu to dara bērnu gastroenterologs. Uztura pielāgošanā iesaistās uztura speciālists.

Ļoti svarīgi ir nošķirt funkcionālas sūdzības, piemēram, kairinātas zarnas sindromu, no trauksmes pazīmēm, kas prasa steidzamu izmeklēšanu. Funkcionālas sūdzības ir reālas un var būtiski traucēt dzīvi, bet tās neizraisa asiņošanu, svara zudumu vai nakts pamošanos no sāpēm.

• Asinis izkārnījumos vai melni, darvai līdzīgi izkārnījumi prasa neatliekamu izmeklēšanu.
• Rīšanas grūtības vai sajūta, ka ēdiens iestrēgst, vienmēr jāizmeklē.
• Neizskaidrojams svara zudums kopā ar gremošanas sūdzībām prasa ātru novērtēšanu.
• Dzeltena ādas un acu baltumu krāsa ar gaišiem izkārnījumiem un tumšu urīnu prasa vēršanos pie ārsta tajā pašā dienā.
• Pēkšņas, ļoti stipras vēdera sāpes ar cietu vēderu un drudzi ir neatliekamas palīdzības iemesls.
• Vemšana ar asinīm vai kafijas biezumiem līdzīgu saturu ir neatliekama situācija.

Pirmais solis ir saruna un izmeklēšana: sūdzību raksturs, saistība ar ēšanu, izkārnījumu izmaiņas, svara dinamika un ģimenes anamnēze bieži sašaurina iespējas vairāk nekā jebkurš tests.

Attēldiagnostikā biežāk lieto vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, kas labi parāda aknas, žultspūsli, žultsvadus un aizkuņģa dziedzeri. Datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi izmanto sarežģītākos gadījumos; magnētiskās rezonanses holangiopankreatogrāfija ļauj apskatīt žultsvadus bez iejaukšanās.

Endoskopija ir tiešais skatījums: gastroskopija parāda barības vadu, kuņģi un divpadsmitpirkstu zarnu, kolonoskopija visu resno zarnu, bet kapsulas endoskopija palīdz apskatīt tievo zarnu. Endoskopijas laikā var ņemt biopsijas un veikt ārstnieciskas manipulācijas.

Laboratorijas izmeklējumos noder izkārnījumu kalprotektīns, kas palīdz atšķirt iekaisuma slimību no funkcionāliem traucējumiem, slēpto asiņu tests kā resnās zarnas vēža skrīninga metode, elpas testi laktozes nepanesības un baktēriju pārauguma noteikšanai, kā arī aknu un aizkuņģa dziedzera rādītāji asinīs.

Pirmā lieta ir virsmas laukums. Tievās zarnas iekšējā virsma nav gluda: tai ir apļveida krokas, uz krokām bārkstiņas, bet uz katras bārkstiņas šūnas ar mikrobārkstiņām. Katrs no šiem trim līmeņiem laukumu palielina vairākkārt, un kopā tas dod dažus simtus reižu lielāku laukumu nekā gludai caurulei. Tieši tāpēc dažus metrus gara zarna spēj uzsūkt visu, ko cilvēks apēd.

Otrā lieta ir tā, ka resnā zarna nav tikai atkritumu kanāls. Tās mikrobiota fermentē šķiedrvielas, ko cilvēka fermenti sašķelt nespēj, un rada īso ķēžu taukskābes. Butirāts, viena no tām, ir galvenais enerģijas avots pašām resnās zarnas gļotādas šūnām. Tas nozīmē, ka zarnas gļotāda daļēji barojas no tā, ko saražo mikrobi, nevis no asinīm.

Trešā lieta ir laiks. Gremošanas sistēma strādā pēc grafika, un daudzas sūdzības rodas nevis no nepareizas pārtikas, bet no nepareiza ritma: pārāk lielas porcijas, ēšana tieši pirms gulētiešanas, pārāk ilgas pauzes vai pastāvīga uzkodu plūsma, kas neļauj ieslēgties starpēdienreižu attīrīšanas viļņiem. Daļa sūdzību mazinās tikai tādēļ, ka cilvēks maina ēšanas laikus, nevis ēdienkarti.