Hipokamps un depresija: kāda ir saistība

Hipokamps guļ deniņu daivas iekšējā virsmā, sānu kambara apakšējā raga sienā, un pēc formas atgādina jūras zirdziņu, no kā nāk arī tā nosaukums. Katrā smadzeņu puslodē ir viens hipokamps.

Tā uzbūvē izšķir zobaino vijumu (gyrus dentatus), Amona ragu (cornu Ammonis) ar apgabaliem, ko apzīmē no CA1 līdz CA4, un subikulu, kas veido pāreju uz apkārtējo garozu. Galvenais ieejas ceļš nāk no entorinālās garozas, bet izejas ceļš vēsturiski aprakstīts kā velve (fornix), kas ved uz hipotalāma un limbiskās sistēmas struktūrām.

Blakus hipokampam atrodas mandeļveida kodols (corpus amygdaloideum), kas atbild par emociju, īpaši baiļu, apstrādi. Abas struktūras ir cieši savstarpēji saistītas, un tieši šī saite izskaidro, kāpēc emocionāli piesātināti notikumi atmiņā paliek citādi nekā neitrāli.

Funkcionāli hipokamps ir nepieciešams jaunu apzinātu atmiņu veidošanai un notikumu piesaistei laikam un vietai. Tas nav vieta, kur atmiņas glabājas visu mūžu: tas drīzāk ir mehānisms, kas informāciju sagatavo ilglaicīgai uzglabāšanai garozā.

• Atrašanās vieta: deniņu daivas iekšējā daļa, sānu kambara apakšējā raga sienā.
• Daļas: zobainais vijums, Amona rags, subikuls.
• Ieeja: entorinālā garoza; izeja: velve un tālāk limbiskās struktūras.
• Kaimiņi: mandeļveida kodols, parahipokampālā garoza.

Stresa atbildi vada sistēma, ko veido hipotalāms, hipofīze un virsnieru garoza. Hipotalāms izdala kortikotropīnu atbrīvojošo hormonu, hipofīze atbildē izdala adrenokortikotropo hormonu, bet virsnieru garoza izdala kortizolu.

Kortizols ir nepieciešams: tas mobilizē enerģiju, ietekmē imūno sistēmu un palīdz pārvarēt akūtu apdraudējumu. Sistēma ir veidota tā, lai atbilde beigtos, kad apdraudējums pāriet, un tieši par to atbild negatīvā atgriezeniskā saite.

Hipokampā glikokortikoīdu receptoru blīvums ir viens no augstākajiem smadzenēs. Tas nozīmē, ka hipokamps kortizola līmeni labi uztver un caur saviem savienojumiem nomāc hipotalāma aktivitāti. Ja hipokamps cieš, šī bremze vājinās, un kortizola līmenis paliek augsts ilgāk, nekā vajadzētu.

Ilgstoši paaugstināts kortizols savukārt hipokampam nenāk par labu. Eksperimentālos pētījumos tas saistīts ar neironu zaru un dzeloņu skaita samazināšanos, vājākiem savienojumiem un mazāku jaunu šūnu veidošanos zobainajā vijumā. Tā veidojas noslēgts loks, kurā stress un hipokampa vājināšanās viens otru uztur.

1. Stresors aktivizē hipotalāmu, un sākas hormonu kaskāde.
2. Virsnieru garoza izdala kortizolu, kas mobilizē organismu.
3. Kortizolu uztver hipokampa receptori, un tas nomāc hipotalāma aktivitāti.
4. Stresoram pārejot, hormonu līmenis atgriežas sākotnējā stāvoklī.
5. Ja stress ir ilgstošs, atgriezeniskā saite vājinās un cikls neaizveras.

Vairākās lielās attēldiagnostikas analīzēs, kas apvieno daudzu pētījumu datus, cilvēkiem ar depresiju vidēji konstatēts mazāks hipokampa tilpums nekā salīdzināmām kontroles grupām. Atšķirība ir izteiktāka tiem, kuriem ir bijušas atkārtotas epizodes vai kuriem slimība sākusies agri, un tā ir mazāk izteikta cilvēkiem, kuriem tā ir pirmā epizode.

Otrs novērojumu virziens nāk no stresa hormonu pētījumiem. Daļai pacientu ar smagu depresiju konstatēta izmainīta stresa ass regulācija, tostarp vājāka atbilde testos, kas pārbauda negatīvo atgriezenisko saiti. Tomēr šī atrade nav visiem, un tā nekalpo par diagnostikas testu.

Trešais avots ir novērojumi par Kušinga sindromu, kurā kortizola pārpalikumam ir skaidrs organisks iemesls. Šiem pacientiem bieži novēro gan depresīvus simptomus, gan atmiņas grūtības, un, veiksmīgi ārstējot pamatcēloni, abi mēdz mazināties. Tas ir viens no pārliecinošākajiem argumentiem par kortizola nozīmi.

Būtiski ir tas, ka virziens nav viennozīmīgs. Mazāks hipokamps var būt sekas slimībai, bet daļai cilvēku tas var būt arī iepriekš pastāvējusi ievainojamība, kas palielina risku saslimt. Abi skaidrojumi nav savstarpēji izslēdzoši.

Cilvēki ar depresiju bieži sūdzas, ka nespēj koncentrēties, aizmirst sarunas un jauc lietas. Daļēji to skaidro uzmanības un motivācijas traucējumi, bet daļēji arī hipokampa funkcijas izmaiņas.

Īpaši raksturīgi ir divi atmiņas darbības traucējumi. Pirmais ir grūtības iegaumēt jaunu informāciju. Otrs ir pārāk vispārināta autobiogrāfiskā atmiņa: cilvēks nespēj atsaukt atmiņā konkrētas, detalizētas epizodes un atceras tikai vispārīgus apgalvojumus par savu dzīvi.

Šis otrais fenomens ir svarīgs, jo tas ietekmē arī domāšanu par nākotni. Ja nevar atsaukt atmiņā konkrētus pagātnes risinājumus, grūtāk ir iztēloties konkrētus izejas ceļus no pašreizējās situācijas. Daļa psihoterapijas metožu ar šo tieši strādā.

Atmiņas sūdzības depresijā parasti uzlabojas, uzlabojoties pamatstāvoklim, lai gan dažkārt tas prasa ilgāku laiku nekā garastāvokļa uzlabošanās.

Vecākiem cilvēkiem depresija ar izteiktām atmiņas sūdzībām var atgādināt agrīnu demenci, un abas var arī pastāvēt vienlaikus. Atšķiršana ir ārsta uzdevums, bet dažas tipiskas atšķirības ir zināmas.

Depresijas diagnozi uzstāda klīniski. Ārsts izvērtē simptomu kopumu, to ilgumu un ietekmi uz ikdienu, izmantojot atzītus kritērijus un papildus, ja nepieciešams, standartizētas novērtējuma skalas. Nav asins analīzes vai smadzeņu attēla, kas depresiju apstiprinātu.

Izmeklējumus veic, lai izslēgtu citus cēloņus. Pārbauda vairogdziedzera darbību, anēmiju, B grupas vitamīnu līmeni, elektrolītus, un pārskata lietotos medikamentus. Aizdomu gadījumā pārbauda arī virsnieru darbību.

Magnētisko rezonansi izmanto tad, ja ir neiroloģiski simptomi, netipisks slimības sākums vai aizdomas par citu smadzeņu slimību. Hipokampa tilpuma mērīšana ir galvenokārt pētniecības metode, lai gan hipokampa atrofijas novērtējums ir noderīgs demences diagnostikā.

Ar depresiju nodarbojas ģimenes ārsts, psihiatrs un psihoterapeits. Atmiņas traucējumu gadījumā iesaistās neirologs un neiropsihologs, bet hormonālo cēloņu gadījumā endokrinologs.

Vissvarīgākā praktiskā doma ir tā, ka depresijas ilgums bez ārstēšanas nav vienaldzīgs. Tieši atkārtotas un ilgstošas epizodes visspēcīgāk saistās ar smadzeņu izmaiņām, un tas ir arguments par labu tam, lai palīdzību meklētu agrāk, nevis gaidītu, kamēr „pāries pašam no sevis".

Otrā doma attiecas uz atveseļošanos. Pētījumos novērots, ka veiksmīga ārstēšana var būt saistīta ar hipokampa tilpuma atjaunošanos vismaz daļēji, kas liecina, ka izmaiņas nav obligāti neatgriezeniskas. Precīzs mehānisms joprojām tiek pētīts, un vienotas atbildes vēl nav.

Trešā doma ir par to, kas hipokampam palīdz. Regulāra fiziskā aktivitāte, pietiekams un regulārs miegs un hronisku stresa avotu mazināšana ir pasākumi, kuriem ir stabils pamatojums smadzeņu veselības uzturēšanā. Tie ir atbalsts ārstēšanai, nevis tās aizstājējs.

Ceturtā doma ir brīdinājums. Depresija nav raksturs, slinkums vai gribasspēka trūkums, un to nevar novērtēt pēc smadzeņu attēla. Ja nomākts garastāvoklis, intereses zudums, miega un apetītes izmaiņas turas ilgāk par divām nedēļām, jāvēršas pie ģimenes ārsta vai psihiatra. Ja parādās domas par pašnāvību, palīdzība nepieciešama nekavējoties: Latvijā visu diennakti darbojas emocionālā atbalsta tālrunis 116 123, bet dzīvībai bīstamā situācijā jāzvana 113.

• Nomākts garastāvoklis vai intereses zudums ilgāk par divām nedēļām.
• Miega un apetītes izmaiņas, izteikts nogurums.
• Grūtības koncentrēties un pieņemt lēmumus ikdienā.
• Bezcerības sajūta un domas par sevis pazudināšanu, kas prasa tūlītēju palīdzību.

Bieži var lasīt apgalvojumu, ka stress „nokaltē" hipokampu un tā rezultātā rodas depresija. Šāds formulējums ir pārlieku vienkāršots divos punktos. Pirmkārt, lielākā daļa atrasto izmaiņu attiecas nevis uz neironu bojāeju, bet uz to zarojuma un savienojumu sarukšanu, un daļa no šīm izmaiņām ir atgriezeniskas. Otrkārt, depresija nav vienas struktūras slimība: tajā iesaistīti arī priekšējās pieres daivas apgabali, mandeļveida kodols un atalgojuma sistēma.

Otrs bieži pārspīlētais apgalvojums attiecas uz jaunu neironu veidošanos pieaugušā hipokampā. Dzīvniekiem tā ir labi pierādīta, bet jautājums par to, cik lielā mērā un cik ilgi tā turpinās cilvēkam, zinātnē joprojām ir atklāts, un dažādu pētījumu grupu rezultāti atšķiras. Tāpēc apgalvojumi, ka konkrēta darbība vai uztura bagātinātājs „audzē jaunus neironus", jāuztver ļoti piesardzīgi.

Visbeidzot, ir vērts atcerēties, ka korelācija nav cēlonis. Tas, ka divās grupās vidējie tilpumi atšķiras, neko nepasaka par konkrētu cilvēku. Klīniskais lēmums vienmēr tiek pieņemts, balstoties uz simptomiem, dzīves stāstu un funkcionēšanu, nevis uz smadzeņu attēlu.