Kas ir intraperitoneālie orgāni?

Vēderplēvei ir divas lapiņas. Sienas lapiņa (peritoneum parietale) izklāj vēdera un iegurņa sienas un diafragmas apakšpusi. Orgānu lapiņa (peritoneum viscerale) apņem orgānus. Abas nepārtraukti pāriet viena otrā.

Vietās, kur lapiņas satuvinās, veidojas nosaukti veidojumi. Apzarnis jeb mezentērijs piekar tievo zarnu; šķērsās un S veida resnās zarnas apzarņi piekar attiecīgos resnās zarnas posmus. Saites, piemēram, kuņģa un liesas saite vai aknu sirpjveida saite, piestiprina orgānus citam pie cita vai pie sienas.

Īpaši jāpiemin lielā taukplēvīte (omentum majus), kas kā priekšauts nokarājas no kuņģa lielās izliekuma malas pāri zarnām. Tā nav vienkārši tauku kārta: tajā ir limfoīdi šūnu sakopojumi, kas uztver baktērijas un svešas šūnas, un tā spēj pielipt pie iekaisuma perēkļa un to norobežot. Ķirurgi to mēdz saukt par vēdera dobuma sargu.

Aiz kuņģa atrodas atsevišķa vēderplēves dobuma daļa, ko sauc par mazo dobumu jeb bursa omentalis; tā ar šauru atveri savienojas ar pārējo dobumu. Tieši šajā telpā var uzkrāties šķidrums aizkuņģa dziedzera iekaisuma gadījumā.

Dalījums nav pilnīgi absolūts: daļu orgānu vēderplēve apņem pilnībā, daļu gandrīz pilnībā, bet daļa pieskaras sienai ar neapklātu laukumu. Aknām, piemēram, ir tā sauktais kailais laukums, kur tās tieši saskaras ar diafragmu.

Praktiski svarīgākais ir trešais tips, ko sauc par sekundāri retroperitoneāliem orgāniem. Embrija attīstības laikā tie bija piekārti apzarnī, bet zarnu pagriešanās gaitā piespiedās pie mugurējās sienas un tur saauga. Tāpēc ķirurgs var tos atbrīvot, pārgriežot plānu saauguma kārtu, un atkal padarīt kustīgus.

Pirmais ieguvums ir kustīgums. Zarnu cilpām jāspēj pārvietoties un mainīt formu, kad tās piepildās un iztukšojas, kad cilvēks ieelpo, saliecas vai ceļ smagumu. Apzarnis to atļauj, vienlaikus noturot cilpas kopā un neļaujot tām sapīties.

Otrais ieguvums ir asinsvadu ceļš. Apzarnis ir vienīgais veids, kā artērijas un vēnas var sasniegt kustīgu zarnu. Tas izskaidro, kāpēc zarnu asinsvadi iet vēdekļveidā un kāpēc apzarņa bojājums draud ar zarnas atmiršanu.

Trešais ieguvums ir gandrīz nulles berze. Serozais šķidrums vēderplēves spraugā ir gluds smērējums, kas ļauj orgāniem slīdēt viens gar otru simtiem tūkstošu reižu dienā.

Ceturtais ieguvums ir imūna aizsardzība. Vēderplēvē un lielajā taukplēvītē ir makrofāgi un limfoīdi sakopojumi, kas uztver baktērijas; diafragmas apakšpusē atrodas sīkas atveres, caur kurām šķidrums un šūnas tiek uzsūktas krūškurvja limfas sistēmā.

• Kustīgums un formas maiņa zarnu darbības laikā.
• Asinsvadu, nervu un limfvadu ceļš uz kustīgiem orgāniem.
• Berzes samazināšana ar serozo šķidrumu.
• Iekaisuma norobežošana ar lielo taukplēvīti un saaugumiem.
• Šķidruma un šūnu uzsūkšana, ko medicīnā izmanto peritoneālajā dialīzē.

Embrija agrīnā posmā zarnu caurule ir taisna un visā garumā piekārta divās apzarņa lapiņās. Attīstības gaitā zarna strauji aug, uz laiku izvirzās nabas saitē un pēc tam atgriežas vēdera dobumā, pagriežoties ap augšējās apzarņa artērijas asi. Pēc šīs pagriešanās daļa posmu piespiežas pie mugurējās sienas un tur saaug.

Ja pagriešanās vai piestiprināšanās notiek nepilnīgi, rodas zarnu nepareizas pagriešanās stāvoklis. Šādā gadījumā zarnas apzarņa pamatne ir šaura, un zarnas var apgriezties ap savu asi, pārtraucot asinsriti. Zīdainim ar zaļganu vemšanu un pēkšņu vēdera sāpju epizodi tas ir neatliekams stāvoklis, kas prasa tūlītēju medicīnisku palīdzību.

Mūža laikā vēderplēvē uzkrājas pārciesto iekaisumu un operāciju pēdas. Saaugumi ir plānas saistaudu joslas starp orgāniem un sienu; tie var būt pilnīgi nekaitīgi, bet var arī saspiest zarnu cilpu un izraisīt zarnu nosprostojumu daudzus gadus pēc operācijas.

Biežākā nopietnā vēderplēves slimība ir peritonīts, tas ir, vēderplēves iekaisums. To visbiežāk izraisa dobā orgāna perforācija, piemēram, plīsis aklās zarnas piedēklis, kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla vai zarnas divertikuls. Tā kā vēderplēves laukums ir ļoti liels, infekcija izplatās ātri un cilvēka stāvoklis pasliktinās dažu stundu laikā.

Sienas vēderplēvi inervē somatiskie nervi, tāpēc tās kairinājums rada asas, precīzi lokalizētas sāpes, kas pastiprinās, kustoties un klepojot, un vēdera muskuļi refleksi saspringst. Orgānu lapiņa ir jutīga tikai pret stiepšanu, tāpēc agrīnas sāpes bieži ir trulas un neskaidri izvietotas ap nabu. Tieši šī pāreja no trulām sāpēm ap nabu uz asām sāpēm labajā apakšējā vēdera daļā ir aklās zarnas piedēkļa iekaisuma klasiskais apraksts.

Citi biežāki stāvokļi ir šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā aknu slimības vai sirds mazspējas gadījumā, vēža izsējas pa vēderplēvi, saaugumu izraisīts zarnu nosprostojums un trūces, kurās intraperitoneāls orgāns iekļūst sienas defektā.

Ar šīm problēmām nodarbojas vēdera dobuma ķirurgs, hroniskos gadījumos gastroenterologs, aknu slimību gadījumā hepatologs, bet onkoloģiskos jautājumos onkologs. Sievietēm iegurņa sāpju gadījumā bieži nepieciešams ginekologa vērtējums.

Stipras, pēkšņas vēdera sāpes, cieta vēdera siena, drudzis, atkārtota vemšana vai gāzu un vēdera izejas apstāšanās ir iemesls nekavējoties saukt neatliekamo palīdzību.

Izmeklēšana sākas ar rūpīgu vēdera aptaustīšanu, jo vēderplēves kairinājuma pazīmes atklāj tieši rokas, nevis aparāts. Pēc tam izvēle atkarīga no jautājuma.

Ultrasonogrāfija ir pirmā izvēle brīva šķidruma meklēšanā, un traumas gadījumā izmanto ātro protokolu, kurā apskata noteiktas vietas, kur šķidrums krājas vispirms: spraugu starp aknām un labo nieri, liesas apkārtni, sirds somiņu un iegurņa dziļāko punktu aiz dzemdes vai urīnpūšļa.

Stāvus uzņemts krūškurvja vai vēdera rentgenuzņēmums parāda brīvu gaisu zem diafragmas, kas ir dobā orgāna perforācijas pazīme. Datortomogrāfija ar kontrastvielu ir precīzākā metode iekaisuma, abscesa, zarnu nosprostojuma un izsēju novērtēšanai.

Diagnostiska laparoskopija ļauj tieši apskatīt vēderplēves virsmu; tās laikā vēdera dobumā iepūš oglekļa dioksīdu, lai radītu telpu. Šķidruma uzkrāšanās gadījumā veic punkciju un šķidruma analīzi ar šūnu skaitu, uzsējumu un olbaltumvielu rādītājiem.

1. Apskate un aptaustīšana, vērtējot vēdera sienas sasprindzinājumu un sāpju vietu.
2. Asins analīzes ar iekaisuma rādītājiem un aknu un nieru rādītājiem.
3. Ultrasonogrāfija brīva šķidruma un orgānu izmaiņu meklēšanai.
4. Stāvus rentgenuzņēmums, ja ir aizdomas par perforāciju.
5. Datortomogrāfija ar kontrastvielu precīzai cēloņa noteikšanai.
6. Nepieciešamības gadījumā punkcija vai diagnostiska laparoskopija.

Visbiežāk jaukts tiek pats termins: cilvēki uzskata, ka vēdera dobums ir tas pats, kas vēderplēves dobums. Patiesībā vēdera dobumā ietilpst arī plašā retroperitoneālā telpa ar nierēm, aortu un aizkuņģa dziedzera lielāko daļu, kas atrodas ārpus vēderplēves dobuma.

Otra bieža sajaukšana ir starp intraperitoneālu un retroperitoneālu perforāciju. Ja čūla atrodas divpadsmitpirkstu zarnas mugurējā sienā un ielaužas retroperitoneālajā telpā, brīvs gaiss zem diafragmas var nebūt, un sāpes var izstarot uz muguru. Tāpēc normāls rentgenuzņēmums perforāciju neizslēdz.

Trešā sajaukšana skar sievietes. Olnīcas ir izvietotas vēderplēves dobumā, tāpēc olnīcas cistas plīsums vai olvada grūtniecība var radīt tieši tādu pašu vēderplēves kairinājuma ainu kā aklās zarnas piedēkļa iekaisums. Tieši tāpēc sievietēm reproduktīvā vecumā ar akūtām vēdera sāpēm vienmēr veic grūtniecības testu.

Vēderplēve ir viena no retajām ķermeņa virsmām, ko medicīna izmanto kā mākslīgu filtru. Peritoneālajā dialīzē cilvēkam ar nieru mazspēju vēdera dobumā caur pastāvīgu katetru ievada īpašu šķīdumu, un caur vēderplēvi no asinīm difundē liekās vielas un ūdens. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka vēderplēves laukums ir ļoti liels un tās zem virsmas esošais kapilāru tīkls ir blīvs. Cilvēks ar šādu ārstēšanu var dzīvot mājās un veikt procedūras pats.

Otrs mazāk zināms fakts ir saaugumu divējādā daba. Tie paši saaugumi, kas ķirurgam ir galvassāpes atkārtotā operācijā, dzīvību glābjošā veidā norobežo iekaisumu un neļauj tam izplatīties. Kad ķirurgs operācijas laikā atrod plīsušu aklās zarnas piedēkli, ko lielā taukplēvīte jau ir aplipusi un norobežojusi, tā ir organisma paša aizsardzība darbībā.

Trešais praktiskais punkts attiecas uz sāpju izjūtu. Diafragmas apakšējo virsmu inervē diafragmas nervs, kura šķiedras nāk no kakla segmentiem. Tāpēc asinis vai iekaisums zem diafragmas bieži tiek izjusts kā sāpes plecā, nevis vēderā. Cilvēkam ar sāpēm kreisajā plecā pēc vēdera traumas jādomā par liesas plīsumu, nevis par plecu.