Īsais pirkstu atliecējmuskulis pēdā (EDB)

Muskulis sākas papēža kaula (calcaneus) augšējās un sānu virsmas priekšējā daļā, blakus pēdas sānu dobuma apvidum, kā arī no apakšējās atliecēju saites (retinaculum musculorum extensorum inferius) un no tuvējās starpkaulu saites. No šī plašā, bet īsā sākuma veidojas plakans muskuļa vēders, kas sadalās vairākos vēderiņos.

Visvairāk uz iekšu novietotais vēderiņš ir lielāks par pārējiem un tam ir sava nosaukums: īsais lielā pirksta atliecējmuskulis (m. extensor hallucis brevis). Tā cīpsla piestiprinās lielā pirksta pamata falangas pamatnei. Pārējās trīs cīpslas nepiestiprinās kaulam tieši, bet gan pievienojas otrā, trešā un ceturtā pirksta garo atliecēju cīpslām no ārējās puses un kopā ar tām ieaug pirkstu cīpslu izplešanās plātnē.

Mazais pirksts pie šī muskuļa cīpslas nesaņem, un tā ir viena no biežāk aizmirstām detaļām. Asinis muskulis saņem galvenokārt no pēdas mugurpuses artērijas sānu zara (a. tarsalis lateralis) un no peroneālās artērijas caurejošā zara.

• Sākums: papēža kaula augšējā sānu virsma un apakšējā atliecēju saite.
• Cīpslas: četras, no kurām iekšējā pieder īsajam lielā pirksta atliecējam.
• Piestiprinājums: lielā pirksta pamata falanga un otrā līdz ceturtā pirksta garo atliecēju cīpslas.
• Inervācija: dziļais peroneālais nervs (n. fibularis profundus).
• Mazais pirksts netiek apgādāts ar šī muskuļa cīpslu.

Pamatdarbība ir pirkstu atliekšana pleznas un pirkstu locītavās, kā arī atbalsts starpfalangu locītavu iztaisnošanai caur cīpslu izplešanās plātni. Atšķirībā no garajiem atliecējiem, kuru cīpslas šķērso arī potītes locītavu, īsais atliecējs potīti nešķērso vispār. Tāpēc tā spēks nav atkarīgs no pēdas stāvokļa, un tieši tas padara to noderīgu tad, kad garie atliecēji ir saīsināti vai pārstiepti.

Soļa beigu fāzē, kad papēdis jau pacelts un svars pārnests uz pirkstu pamatnēm, potīte ir izstiepta uz leju. Šajā stāvoklī garo atliecēju šķiedras ir sarukušas gandrīz līdz robežai un spēj attīstīt maz spēka. Īsais atliecējs šajā brīdī notur pirkstus un palīdz saglabāt platu atbalsta laukumu.

Otrs, mazāk acīmredzams uzdevums ir cīpslu virziena koriģēšana. Tā kā īsā atliecēja cīpslas pievienojas garajām no ārpuses, tās nedaudz pavelk garo cīpslu vilkmi uz sāniem un līdzsvaro pirkstu tendenci novirzīties uz iekšu. Cilvēkiem ar plakanu velvi vai deformētu priekšpēdu šis līdzsvars ir izjaukts.

Pēdas mugurpusē darbojas četri atliecējmuskuļi, un tos ir viegli sajaukt, jo to cīpslas iet blakus. Atšķirība ir sākuma vietā un tajā, cik locītavas katrs šķērso.

Kājas muskuļi veidojas no locekļa pumpura mezenhīmas, un pēdas mugurpuses muskuļi attīstās no tās daļas, ko inervē dziļais peroneālais nervs. Tāpēc EDB inervācija pilnībā sakrīt ar priekšējās apakšstilba grupas inervāciju, lai gan pats muskulis atrodas pēdā.

Bērniem un pusaudžiem muskuļa vēders parasti ir labi izteikts un zem plānās ādas redzams kā mīksts pacēlums. Ar gadiem, īpaši mazkustīgiem cilvēkiem un tiem, kas nēsā šauru apavu, muskulis kļūst plānāks. Pakāpenisks un abpusējs apjoma samazinājums pats par sevi nav slimība.

Savukārt strauja un nesimetriska muskuļa izzušana ir nopietns signāls. Tieši šis muskulis bieži cieš viens no pirmajiem iedzimtās perifēro nervu slimībās, piemēram, Šarko, Marī un Tūta slimībā, kad pēdas velve kļūst augstāka, pirksti saliecas āķveidā un pēdas mugurpuse kļūst plakana.

Pirmā un biežākā problēma nav slimība vispār, bet gan sajaukšana ar veidojumu. Pēdas mugurpusē pamanīts paugurs, kas kļūst cietāks, atliecot pirkstus, un mīkstāks, tos atslābinot, gandrīz vienmēr ir normāls muskuļa vēders. Ganglija cista, turpretī, nemaina cietību atkarībā no muskuļa darba.

Otrā problēma ir dziļā peroneālā nerva saspiedums zem atliecēju saites, ko sauc par priekšējo tarsālā kanāla sindromu. Tas dod dedzinošas sāpes pēdas mugurpusē, nejutīgumu ādas joslā starp pirmo un otro pirkstu un ar laiku EDB novājēšanu. Iemesls bieži ir šauri apavi, cieši sasietas kurpju saites vai kaula izaugumi pēdas mugurpusē.

Trešā ir muskuļa bojājums pēc pēdas izgriešanas uz iekšu. Tā kā muskuļa sākums atrodas tieši potītes ārējās saites tuvumā, izmežģījuma gadījumā pietūkums bieži parādās nevis virs saites, bet nedaudz uz priekšu no tās, tieši virs muskuļa. Ar šiem stāvokļiem nodarbojas traumatologs ortopēds un pēdas ķirurgs, nervu izpausmes vērtē neirologs, bet apavu un ieliktņu izvēlē palīdz podologs un ortozists. Pie ārsta jādodas, ja pietūkums nepāriet divu nedēļu laikā, ja parādās nejutīgums vai ja pēda kļūst vājāka.

Izmeklēšana parasti ir vienkārša un sākas ar salīdzinājumu starp abām pēdām.

1. Apskate abām kājām vienlaikus, vēlams stāvot un sēžot, pievēršot uzmanību pēdas mugurpuses apjomam.
2. Lūgums aktīvi atliekt pirkstus, vērojot, vai paugurs pēdas ārējā daļā kļūst izteiktāks.
3. Palpācija, salīdzinot cietību atslābuma un sasprindzinājuma brīdī, lai nošķirtu muskuli no cistas.
4. Ādas jutības pārbaude starp pirmo un otro pirkstu, kas atbilst dziļā peroneālā nerva zonai.
5. Ultrasonogrāfija, ja ir šaubas par veidojuma dabu, jo muskuli no cistas tā nošķir droši un ātri.
6. Elektroneiromiogrāfija, kur ierakstu elektrodu novieto tieši virs EDB, ja ir aizdomas par nerva bojājumu.
7. Magnētiskā rezonanse tikai tad, ja saglabājas aizdomas par audzēju vai sarežģītu traumu.

Visbiežākās kļūdas ir trīs. Muskuļa vēderu noture par ganglija cistu vai mīksto audu audzēju; potītes izmežģījuma pietūkumu noture par muskuļa plīsumu; un EDB novājēšanu noture par vienkāršu novecošanos, kaut gan tā var būt pirmā nervu slimības pazīme.

Ir arī pretējs virziens: reizēm cilvēkam pēdas mugurpusē ir papildu muskulis vai neparasti augsts muskuļa vēders, kas ultrasonogrāfijā izskatās neierasti. Šādas anatomiskas variācijas pēdā nav retums, un to atpazīšana pasargā no nevajadzīgas biopsijas.

Nošķirt palīdz vienkāršs princips: muskulis maina formu un cietību atkarībā no tā, vai cilvēks pirkstus atliec vai atslābina. Cista, taukaudu veidojums vai kaula izaugums to nedara.

Šis muskulis ir klusais neiroloģijas darbarīks. Tieši virs tā liek elektrodu, kad mēra peroneālā nerva vadīšanas ātrumu, jo muskulis ir virspusējs, tam ir viens skaidrs nervs un tas atrodas pietiekami tālu no citiem muskuļiem, lai signāls būtu tīrs. Ja izmeklējuma atbildē minēts EDB, tas nenozīmē, ka problēma ir pēdā: tā ir tikai vieta, kur mēra nervu, kas nāk no ceļa ārējās puses.

Otra nianse ir praktiska. Cilvēki, kuriem pēdas mugurpusē parādījies paugurs, bieži gaida mēnešiem, pirms dodas pie ārsta, jo baidās no diagnozes. Vienkāršs pašpārbaudes paņēmiens, proti, salīdzināt pauguru atliektu un atslābinātu pirkstu stāvoklī, kā arī salīdzināt ar otru pēdu, vairumā gadījumu ātri norāda, ka runa ir par normālu anatomiju. Tas tomēr neaizstāj ārsta apskati, ja veidojums aug, sāp vai ir vienpusējs.