Kā attīstās imūnsistēma?
Īsā atbilde
Imūnsistēma ir orgānu, šūnu un olbaltumvielu tīkls, kas atpazīst un iznīcina mikrobus un bojātas paša organisma šūnas. Tā neveidojas vienā brīdī: tās pamati rodas jau augļa attīstībā kaulu smadzenēs, aizkrūts dziedzerī un liesā, bet spēja atbildēt uz konkrētiem mikrobiem veidojas visu mūžu, sastopoties ar tiem un ar vakcīnām. Attīstība turpinās arī vēlāk, jo vecumā imūnās atbildes raksturs pakāpeniski mainās.
Imūnsistēmai nav viena orgāna, kā tas ir sirdij vai aknām. To veido kaulu smadzenes (medulla ossium), aizkrūts dziedzeris (thymus), liesa (lien), limfmezgli (nodi lymphatici), gļotādu limfoīdie audi un miljardiem šūnu, kas pastāvīgi ceļo pa asinīm un limfu. Tieši tāpēc tās attīstība ir vairāku paralēlu procesu summa.
Attīstībā jānošķir divas lietas. Pirmkārt, orgānu un šūnu izveide, kas notiek pēc ģenētiski noteikta plāna augļa attīstības un bērnības laikā. Otrkārt, imunoloģiskās pieredzes uzkrāšana, kas sākas ar pirmajām saskarsmēm ar mikrobiem un turpinās visu mūžu. Pirmā daļa nosaka, vai sistēma vispār ir spējīga strādāt, otrā, cik ātri tā atpazīst konkrētu draudu.
Auglis dzemdē nav sterilā izolācijā imunoloģiskā ziņā, bet tā vide ir samērā aizsargāta. Tāpēc dzimšanas brīdis ir straujš pārejas punkts: no dažām stundām jaundzimušā āda, elpceļi un zarnas tiek apdzīvotas ar mikroorganismiem, un imūnsistēmai ir jāiemācās atšķirt derīgos no bīstamajiem.
Šī apmācība nav tikai cīņa. Tikpat svarīgi ir iemācīties nereaģēt: nereaģēt uz paša organisma audiem, uz pārtikas olbaltumvielām un uz zarnu normālajiem iemītniekiem. Tolerances veidošanās kļūdas ir pamatā gan alerģijām, gan autoimūnām slimībām.
Kur imūnās šūnas rodas un kur tās nobriest
Visas asins un imūnās šūnas cēlušās no vienota cilmes šūnu avota. Augļa attīstībā šis avots pārvietojas: vispirms asinsrade notiek dzeltenuma maisiņā un aknās, vēlāk to pārņem kaulu smadzenes, kas paliek galvenais ražotājs visu turpmāko mūžu.
Imūnsistēmas orgānus iedala divās grupās. Centrālajos orgānos šūnas rodas un mācās atšķirt savējo no svešā, perifērajos orgānos tās satiek antigēnus un sāk darboties.
| Orgāns | Grupa | Galvenā loma |
|---|---|---|
| Kaulu smadzenes | Centrālais | Visu asins šūnu rašanās, B limfocītu nobriešana |
| Aizkrūts dziedzeris | Centrālais | T limfocītu atlase un apmācība |
| Limfmezgli | Perifērais | Antigēnu satikšana, antivielu ražošanas sākums |
| Liesa un gļotādu limfoīdie audi | Perifērais | Asins un gļotādu uzraudzība |
Aizkrūts dziedzeris kā T limfocītu skola
Aizkrūts dziedzeris atrodas krūšu kaula aizmugurē, virs sirds. No kaulu smadzenēm tajā ieceļo nenobriedušas šūnas, un tur tās iziet ļoti stingru atlasi. Vispirms tiek pārbaudīts, vai šūnas receptors vispār spēj atpazīt antigēnu, un pēc tam, vai tas pārāk spēcīgi nereaģē uz paša organisma olbaltumvielām.
Šo atlasi iztur tikai neliela daļa šūnu; pārējās iet bojā turpat dziedzerī. Tieši šī šķietami izšķērdīgā atlase ir iemesls, kāpēc vesels cilvēks neuzbrūk pats saviem audiem. Ja atlases mehānisms ir bojāts, rodas smagas autoimūnas slimības.
Aizkrūts dziedzeris savu maksimālo darbību sasniedz bērnībā. Pēc pubertātes tas pakāpeniski samazinās un tā audi tiek aizvietoti ar taukaudiem, taču jau izveidotais T limfocītu krājums turpina uzturēties un dalīties perifērijā.
Kā imūnsistēma attīstās pa posmiem
Attīstības gaitā katram posmam ir savs raksturīgais ievainojamības veids, un tas izskaidro, kāpēc dažādos vecumos biežas ir dažādas infekcijas.
- Augļa attīstības sākumā veidojas asinsrades cilmes šūnas un aizmetas aizkrūts dziedzeris.
- Grūtniecības otrajā pusē caur placentu no mātes uz augli tiek pārnestas G klases antivielas.
- Dzimšanas brīdī āda, elpceļi un zarnas tiek apdzīvotas ar mikroorganismiem un sākas mikrobiotas veidošanās.
- Pirmajos mēnešos aizsardzību lielā mērā nodrošina mātes antivielas, arī tās, kas saņemtas ar mātes pienu.
- Mātes antivielu līmenis pakāpeniski samazinās, un bērns sāk ražot savas antivielas pats.
- Vakcinācija un pārslimotās infekcijas veido atmiņas šūnu krājumu, kas nodrošina ātru atkārtotu atbildi.
- Pieaugušā vecumā sistēma darbojas stabili, bet mūža gaitā jaunu T limfocītu pieplūdums samazinās.
Mātes ieguldījums: placenta un mātes piens
Jaundzimušais nāk pasaulē ar aizņemtu aizsardzību. Grūtniecības pēdējā trimestrī placenta aktīvi pārnes uz augli mātes G klases antivielas, un tieši tāpēc priekšlaikus dzimuši bērni ar šo aizsardzību ir apgādāti mazāk. Šīs antivielas pakāpeniski sadalās pirmajos dzīves mēnešos.
Mātes piens dod cita veida aizsardzību. Tajā ir A klases antivielas, kas nenonāk asinīs, bet klāj zarnu gļotādu un neļauj mikrobiem pieķerties, kā arī vielas, kas veicina labvēlīgu zarnu baktēriju augšanu. Barošana ar krūti neaizstāj vakcināciju, bet papildina to laikā, kad bērna paša atbilde vēl ir lēna.
Mikrobiotas loma imūnsistēmas apmācībā
Zarnās dzīvojošās baktērijas nav vienkārši kaimiņi. Tās pastāvīgi uztur zarnu gļotādas limfoīdos audus darbā un piedalās to šūnu veidošanā, kuru uzdevums ir bremzēt pārmērīgu imūno atbildi.
Vairāki apstākļi ietekmē to, kā šī sadarbība izveidojas pirmajos dzīves gados.
- Dzemdību veids un pirmā saskare ar mātes mikroorganismiem.
- Barošana ar krūti vai ar maisījumu un papildēdināšanas laiks.
- Antibiotiku kursi zīdaiņa vecumā, kas uz laiku izjauc baktēriju sastāvu.
- Sadzīves vide, kontakts ar citiem bērniem un mājdzīvniekiem.
- Uztura daudzveidība pēc pirmā dzīves gada.
Kad attīstībā kaut kas noiet greizi
Primārie jeb iedzimtie imūndeficīti ir reti, bet tos ir svarīgi atpazīt laikus, jo tie var izpausties jau pirmajos dzīves mēnešos. Sekundārie imūndeficīti ir daudz biežāki un rodas citas slimības vai ārstēšanas dēļ, piemēram, HIV infekcijas, ķīmijterapijas vai ilgstošas imūnsupresīvas terapijas gadījumā.
Bērnus ar aizdomām par iedzimtu imūndeficītu izmeklē bērnu imunologs sadarbībā ar hematologu; alerģiskas slimības, kas arī ir imūnās atbildes traucējums, ārstē alergologs. Ja imūnsistēma sāk uzbrukt paša audiem, ārstēšanu vada reimatologs vai attiecīgā orgāna speciālists.
Ārsta konsultācija ir nepieciešama, ja bērnam vairākkārt atkārtojas smagas infekcijas, kas prasa ārstēšanos slimnīcā vai intravenozas antibiotikas, ja infekcijas izraisa neparasti mikroorganismi, ja brūces slikti dzīst, ja bērns slikti pieņemas svarā vai ja ģimenē jau ir bijis imūndeficīts.
Kā imūnsistēmas stāvokli izmeklē
Nav vienas analīzes, kas parādītu „imunitātes līmeni“. Izmeklēšana sākas ar vienkāršiem testiem un tikai pēc tam kļūst specifiska.
- Pilna asins aina ar leikocītu formulu, kas parāda šūnu skaitu un attiecības.
- Imūnglobulīnu klašu līmeņa noteikšana asinīs.
- Plūsmas citometrija, kas saskaita atsevišķas limfocītu apakšgrupas.
- Antivielu atbildes pārbaude pēc vakcinācijas, kas rāda, vai sistēma spēj mācīties.
- Krūšu kurvja attēldiagnostika, kas bērnam var parādīt aizkrūts dziedzera ēnu.
- Ģenētiskā izmeklēšana, ja ir aizdomas par konkrētu iedzimtu defektu.
Ar ko imūnsistēmas attīstību mēdz sajaukt
Biežas saaukstēšanās bērnudārza vecumā vecākiem parasti šķiet slimības pazīme, lai gan visbiežāk tā ir pilnīgi normāla imunoloģiskās pieredzes uzkrāšanās. Atšķirība slēpjas nevis epizožu skaitā, bet to smagumā un sekās.
| Situācija | Raksturīgā aina | Ko tas nozīmē |
|---|---|---|
| Biežas vieglas vīrusu infekcijas | Bērns starp epizodēm vesels, aug labi | Parasti normāla attīstība |
| Alerģija | Simptomi saistīti ar konkrētu vielu | Pārmērīga atbilde, nevis vājums |
| Autoimūna slimība | Uzbrukums paša audiem | Tolerances kļūda |
| Imūndeficīts | Smagas, netipiskas, atkārtotas infekcijas | Jāizmeklē pie speciālista |
Detaļa, ko kopsavilkumi parasti nepiemin
Imūnsistēmas apmācības laikā organisms iznīcina lielāko daļu no saražotajām šūnām. Aizkrūts dziedzerī bojā iet tās šūnas, kuru receptors ir vai nu nederīgs, vai pārāk bīstams. Tas nozīmē, ka veselas imunitātes pamatā ir nevis maksimāls šūnu skaits, bet ļoti stingra atlase, un šī atlase ir tikpat svarīga kā pati šūnu ražošana.
Otra maz zināmā lieta ir tā, ka imūnsistēmas novecošana nav vienkārši pavājināšanās. Ar gadiem samazinās jaunu, vēl neizmantotu T limfocītu pieplūdums, tāpēc atbilde uz pilnīgi jauniem mikrobiem kļūst lēnāka, bet vienlaikus pieaug zemas pakāpes iekaisuma fons. Tieši šī kombinācija skaidro, kāpēc gados vecāki cilvēki smagāk pārcieš jaunas infekcijas un kāpēc vakcinācija viņiem paliek nozīmīga.
Bieži uzdotie jautājumi
Kāpēc bērnudārza bērni slimo tik bieži?
Bērns, nonākot kolektīvā, pirmo reizi saskaras ar daudziem elpceļu vīrusiem, kuriem viņam vēl nav atmiņas šūnu. Katra pārslimota infekcija atstāj aizsardzību pret konkrēto ierosinātāju, tāpēc gadu gaitā slimošanas biežums mazinās. Tas ir imūnsistēmas apmācības process, nevis tās vājuma pazīme, ja bērns starp epizodēm ir možs un normāli aug.
Vai jaundzimušajam ir sava imunitāte?
Jā, iedzimtā imunitāte darbojas jau no pirmās minūtes. Tomēr iegūtā daļa vēl ir neapmācīta, tāpēc pirmajos mēnešos liela nozīme ir caur placentu saņemtajām mātes antivielām un mātes pienam. Tieši tāpēc drudzis jaundzimušajam vienmēr ir nekavējoties jānovērtē ārstam.
Vai imunitāti var „stiprināt“ ar uztura bagātinātājiem?
Imūnsistēmu nevar vienkārši pagriezt stiprāk, un preparāti, kas to sola, parasti balstās uz vispārīgiem apgalvojumiem. Nozīme ir pilnvērtīgam uzturam, pietiekamam miegam, kustībām un vakcinācijai atbilstoši kalendāram. Ja ir aizdomas par vitamīnu trūkumu, to ir jāpārbauda ar analīzēm, nevis jānovērš uz labu laimi.
Kā vakcīna iesaistās imūnsistēmas attīstībā?
Vakcīna ievada organismā mikroba daļu vai novājinātu mikrobu, tāpēc imūnsistēma iemācās to atpazīt, neizslimojot pašu slimību. Pēc tam saglabājas atmiņas šūnas, kas patiesas saskares gadījumā ļauj reaģēt daudz ātrāk. Vakcinācijas kalendāru Latvijā nosaka normatīvie akti, un to pārrauga ģimenes ārsts.
Vai aizkrūts dziedzera izņemšana bērnībā ietekmē imunitāti?
Aizkrūts dziedzeris ir tā vieta, kur nobriest T limfocīti, tāpēc jo agrāk mūžā tas tiek izņemts, jo lielāka ir ietekme. Ja tas ir nepieciešams sirds operācijas laikā, ārsti to ņem vērā un bērnu novēro. Šis jautājums vienmēr ir jāpārrunā ar ārstējošo speciālistu, jo katra situācija atšķiras.
Kādas pazīmes liek domāt par iedzimtu imūndeficītu?
Uzmanību pelna atkārtotas smagas infekcijas, kuru dēļ nepieciešama ārstēšana slimnīcā, infekcijas ar neparastiem ierosinātājiem, slikta brūču dzīšana, noturīga mutes sēnīšu infekcija, augšanas aizture un līdzīgi gadījumi ģimenē. Šādā situācijā ir jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas nepieciešamības gadījumā nosūtīs pie bērnu imunologa. Pašam noteikt šādu diagnozi nav iespējams.