Kā nervu sistēma regulē sirdsdarbību?

Klejotājnervs (nervus vagus) izdala acetilholīnu, kas sirds šūnās iedarbojas uz muskarīna receptoriem. Rezultātā palēninās sinusa mezgla pašdepolarizācija un palēninās vadīšana caur priekškambaru un kambaru mezglu. Miera stāvoklī šī bremze darbojas nepārtraukti; tieši tāpēc veselam cilvēkam pulss miera stāvoklī ir ievērojami lēnāks nekā sinusa mezgla dabiskais ritms bez nervu ietekmes.

Simpātiskās šķiedras izdala noradrenalīnu, kas iedarbojas uz bēta adrenerģiskajiem receptoriem. Tas paātrina ritmu, paātrina vadīšanu un vienlaikus pastiprina katra sitiena spēku. Papildus tam virsnieru serde izdala adrenalīnu asinīs, un tas iedarbojas uz to pašu receptoru, tikai lēnāk un ilgāk.

Abas sistēmas darbojas ar atšķirīgu ātrumu, un tas ir praktiski jūtami. Klejotājnerva iedarbība ir gandrīz tūlītēja un izzūd sekundes laikā, tāpēc pulss var mainīties no sitiena uz sitienu. Simpātiskā iedarbība iestājas lēnāk un noplok pakāpeniski, tāpēc pēc pārbīļa sirds vēl kādu laiku turpina dauzīties.

Tieši šī ātruma atšķirība rada elpošanas radīto sirds ritma svārstīšanos: ieelpā klejotājnerva bremze uz brīdi atslābst un pulss nedaudz paātrinās, izelpā tā atgriežas un pulss palēninās. Jauniem un fiziski trenētiem cilvēkiem šī svārstība ir izteikta, un tā ir normas pazīme, nevis traucējums.

Regulēšana ir atgriezeniska saite, nevis vienvirziena pavēle. Miega artērijas paplašinājumā un aortas lokā atrodas spiediena receptori jeb baroreceptori. Kad asinsspiediens paaugstinās, to signāls pa mēles rīkles nervu un klejotājnervu nonāk iegareno smadzeņu centros, kuri pastiprina klejotājnerva bremzi un mazina simpātisko tonusu; spiediens un pulss pazeminās.

Kad asinsspiediens pazeminās, piemēram, strauji pieceļoties, notiek pretējais, un pulss dažu sekunžu laikā paātrinās. Ja šī atbilde nokavējas, rodas īslaicīgs reibonis vai acu tumšums, kas daudziem ir pazīstams.

Papildus spiedienam sirds ritmu ietekmē signāli par skābekļa un oglekļa dioksīda līmeni asinīs, par plaušu izplešanos, par ķermeņa temperatūru, kā arī signāli no augstākajiem smadzeņu centriem. Tāpēc jau doma par slodzi vai satraucoša ziņa paātrina pulsu, pirms ķermenis vispār ir sācis kustēties.

Sirds sūta signālus arī atpakaļ. Tās sienā ir receptori, kas jūt izstiepšanos un ķīmiskas izmaiņas, un šī informācija pa klejotājnervu un simpātiskajām šķiedrām nonāk smadzenēs. Tieši tāpēc sirds slimības var izpausties nevis kā sāpes krūtīs, bet kā nemiera sajūta, svīšana vai slikta dūša.

Ja klejotājnerva ietekme pēkšņi kļūst pārmērīga, vienlaikus paplašinās asinsvadi un palēninās sirdsdarbība, asinsspiediens krīt un cilvēks īslaicīgi zaudē samaņu. To sauc par vazovagālu ģīboni, un to bieži izraisa ilgstoša stāvēšana, sāpes, karstums vai asins skats. Raksturīgi ir brīdinājuma simptomi: bālums, svīšana, slikta dūša un troksnis ausīs, un apguļoties stāvoklis ātri uzlabojas.

Pretējā galā ir pastāvīgi paaugstināts simpātiskais tonuss, kas pavada sirds mazspēju un daļu asinsspiediena slimību. Tieši tāpēc bēta blokatori, kas šo iedarbību bremzē, ir viena no sirds slimību pamatgrupām, un tāpēc tos nedrīkst pēkšņi pārtraukt.

Sirds ritma mainības, tas ir, atstarpju starp sitieniem svārstīguma, samazināšanās ir pazīme, ka veģetatīvā regulācija ir vājinājusies. To novēro cukura diabēta izraisītas nervu bojāejas gadījumā un pēc sirds infarkta.

Ar šīm problēmām nodarbojas kardiologs, ritma traucējumu gadījumā aritmologs, veģetatīvās regulācijas traucējumu gadījumā arī neirologs. Neatliekama palīdzība nepieciešama, ja rodas sāpes vai spiediena sajūta krūtīs, kas ilgst vairāk par dažām minūtēm, izstaro uz roku, kaklu vai žokli vai ir kopā ar elpas trūkumu un svīšanu, kā arī, ja samaņas zudums notiek slodzes laikā, guļus stāvoklī vai bez jebkāda brīdinājuma. Plānveidīgi pie ārsta jādodas, ja sirdsklauves atkārtojas, ja pulss miera stāvoklī ir pastāvīgi ļoti ātrs vai ļoti lēns vai ja slodzes panesība strauji pasliktinās. Šis teksts skaidro fizioloģiju un nav individuāls ārstēšanas norādījums.

Bieži rakstīts, ka smadzenes liek sirdij pukstēt. Tā nav taisnība, un šī kļūda maina visu izpratni. Pārstādītai sirdij nervu savienojumu vispār nav, un tā turpina strādāt; tās pulss ir ātrāks un uz slodzi tā reaģē lēni, tikai caur asinīs esošajiem hormoniem. Tas ir tiešākais pierādījums, ka ritma avots ir pašā sirdī.

Otrs maldīgs priekšstats ir, ka simpātiskā sistēma ir „slikta“, bet parasimpātiskā „laba“. Abas ir vajadzīgas, un veselību raksturo nevis vienas pārsvars, bet spēja ātri pārslēgties. Elastīga regulācija ir tieši tas, ko atspoguļo sirds ritma mainība.

Un vēl viena lieta, kas paliek ārpus mācību grāmatas kopsavilkuma: sirdij ir arī savs nervu šūnu tīkls tās sienā, ko dažkārt sauc par sirds iekšējo nervu sistēmu. Tas apstrādā signālus uz vietas, pirms tie sasniedz smadzenes, līdzīgi kā zarnu nervu sistēma zarnās. Tātad attiecības starp nervu sistēmu un sirdi ir divvirzienu saruna, nevis komandu ķēde.