Kā novērtēt obligāciju fonda ienesīgumu?

Amerikas Savienotajās Valstīs biržu uzraugs ir noteicis vienotu 30 dienu ienesīguma aprēķinu, ko sauc par SEC ienesīgumu un kas ļauj salīdzināt fondus pēc vienādas metodikas. Eiropas Savienībā šāda viena obligāta īstermiņa rādītāja nav, tāpēc ieguldītājam pašam jāpievērš uzmanība tam, kurš ienesīguma jēdziens norādīts konkrētajā materiālā. Tā nav formalitāte: divi skaitļi, kas abi nosaukti par ienesīgumu, var atspoguļot pilnīgi atšķirīgas lietas.

Pašreizējais ienesīgums rāda gada kupona maksājumus attiecībā pret obligācijas pašreizējo cenu un neņem vērā ne dzēšanas termiņu, ne cenas starpību līdz nominālvērtībai. Ienesīgums līdz dzēšanai, ko bieži apzīmē ar saīsinājumu YTM, turpretī ietver visus paredzamos naudas plūsmas elementus līdz obligācijas dzēšanai un ir daudz informatīvāks. Sadales ienesīgums parāda tikai to, cik daudz fonds faktiski izmaksājis ieguldītājiem pēdējā gada laikā, un tas var būt gan lielāks, gan mazāks par portfeļa reālo pelnītspēju.

Jebkurš ienesīguma rādītājs jāsalīdzina ar fonda kopējo izdevumu rādītāju. Pārvaldīšanas maksu ietur neatkarīgi no rezultāta, tāpēc zemu procentu likmju apstākļos izmaksas var apēst ievērojamu daļu no bruto ienesīguma. Praktisks veids, kā to novērtēt, ir no ienesīguma līdz dzēšanai atņemt kopējo izdevumu rādītāju: iegūtais skaitlis ir tuvāks tam, kas ieguldītājam paliek, ja tirgus apstākļi nemainās. Tikpat svarīgs ir portfeļa vidējais termiņš jeb durācija, kas rāda fonda jutīgumu pret procentu likmju izmaiņām, un vidējais kredītreitings, kas raksturo emitentu maksātnespējas risku.

Durāciju var lasīt kā aptuvenu īkšķa likumu: jo lielāks tās skaitlis, jo lielāks ir fonda daļas cenas kritums, ja tirgus likmes paaugstinās, un jo lielāks pieaugums, ja tās pazeminās. Tāpēc fonds ar garu durāciju un fonds ar īsu durāciju nav savstarpēji aizvietojami produkti, pat ja abi saucas par obligāciju fondiem. Ieguldītājam vispirms jāsalāgo durācija ar savu laika horizontu: ja nauda būs vajadzīga pēc gada, garas durācijas fonds ir neatbilstošs instruments neatkarīgi no tā, cik pievilcīgs izskatās publicētais ienesīgums.

Būtiska atšķirība starp atsevišķu obligāciju un obligāciju fondu ir tā, ka fondam nav dzēšanas datuma. Pārvaldnieks vērtspapīrus pastāvīgi pērk un pārdod, tāpēc norādītais ienesīgums nav garantēta atdeve, bet gan momentuzņēmums, kas atspoguļo portfeļa stāvokli konkrētā dienā. Ja tirgus likmes pieaug, esošo obligāciju cena krīt un fonda daļas vērtība samazinās, pat ja publicētais ienesīgums izskatās pievilcīgs. Turot atsevišķu obligāciju līdz dzēšanai, ieguldītājs saņem nominālu, ja vien emitents nav kļuvis maksātnespējīgs; fondā šādas garantijas nav.