Kā saistīta īstermiņa atmiņa un darba atmiņa?

Abas atmiņas formas ir ļoti ierobežotas. Bez atkārtošanas saturs izgaist dažu desmitu sekunžu laikā, un jebkura pārtraukšana to izdzēš. Klasiskajā Millera darbā minēts, ka cilvēks vienlaikus spēj noturēt aptuveni septiņus elementus, bet jaunāki pētījumi, kuros liegta atkārtošana, norāda uz mazāku skaitu, aptuveni četriem. Precīzs skaitlis ir atkarīgs no materiāla veida un no cilvēka, tāpēc to nevajag uztvert kā konstanti.

Ietilpību būtiski palielina apvienošana blokos. Burtu virkne, kas atsevišķi būtu neiespējami gara, kļūst viegla, ja to var sagrupēt pazīstamos saīsinājumos vai vārdos. Tas ir arī iemesls, kāpēc šaha meistars spēj atcerēties visu figūru izvietojumu partijā, bet ne uz galda nejauši izmētātas figūras: viņš atceras nevis figūras, bet situācijas.

Izplatīts apgalvojums, ka tālruņu numuros ir tieši septiņi cipari Millera darba dēļ, ir skaista, bet nepierādīta sakritība; numuru garumu noteica tehniski un vēsturiski apsvērumi, un dažādās valstīs tas atšķiras.

Darba atmiņas uzturēšanas laikā noturīgi aktīva paliek pieres daivas priekšējā garoza kopā ar paura daivas apgabaliem; tieši šī noturīgā aktivitāte tur informāciju pieejamu, kamēr tā vajadzīga. Signālu vadību ietekmē dopamīna sistēma, un tieši tāpēc darba atmiņa ir jutīga pret miega trūkumu, stresu, trauksmi un vairāku zāļu lietošanu.

Ilgtermiņa atmiņas veidošanā galvenā loma ir citai struktūrai, jūras zirdziņam deniņu daivas iekšpusē. Tāpēc iespējams stāvoklis, kurā cilvēks spēj bez grūtībām atkārtot tikko dzirdētu numuru, bet pēc pusstundas neatceras pašu sarunu: darba atmiņa strādā, bet informācija netiek nostiprināta.

Pirmais secinājums: vienlaicīga vairāku uzdevumu veikšana nav prasmes jautājums, bet resursa jautājums. Ja centrālajam izpildītājam jādala uzmanība, kļūdu skaits abos uzdevumos pieaug. Tieši tāpēc saruna pa telefonu brauciena laikā pasliktina vadīšanu pat tad, ja rokas ir brīvas.

Otrā: pierakstīšana nav atmiņas vājuma pazīme, bet darba atmiņas atslogošana. Uzrakstot starpsoļus, tie vairs nav jātur prātā, un viss resurss paliek pašai domāšanai. Tā strādā arī saraksti, kontrolsaraksti un skaļa atkārtošana.

Trešā: īsas pauzes, pietiekams miegs un uzdevumu sadalīšana daļās darba atmiņai palīdz vairāk nekā jebkurš piepūles pastiprinājums, jo pati ietilpība ar gribasspēku nav palielināma.

Aizmirst kāda vārdu vai ienākt istabā un nesaprast, pēc kā nācis, ir parasta parādība, it īpaši noguruma un steigas apstākļos. Savukārt izmeklēšana ir nepieciešama, ja cilvēks atkārtoti uzdod vienu un to pašu jautājumu, neatceras nesenas sarunas vai notikumus, apmaldās pazīstamā vietā, kļūst nedrošs ierastos ikdienas darbos vai ja pārmaiņas pamana apkārtējie, nevis viņš pats.

Atsevišķi jāpiemin novēršami cēloņi: hroniska bezmiegs, depresija, trauksme, vairogdziedzera darbības traucējumi, B12 vitamīna trūkums, alkohola lietošana un dažas zāles pasliktina tieši uzmanību un darba atmiņu, un pēc cēloņa novēršanas stāvoklis bieži uzlabojas. Ar šādām sūdzībām vispirms jāgriežas pie ģimenes ārsta, kurš vajadzības gadījumā nosūta pie neirologa, psihiatra vai neiropsihologa. Šis teksts ir vispārīgs skaidrojums un neaizstāj ārsta vērtējumu.

Pirmkārt, īstermiņa atmiņu jauc ar neseno notikumu atcerēšanos. Sarunvalodā „īstermiņa atmiņa“ nereti nozīmē to, kas notika vakar vai pirms stundas, bet zinātniskajā nozīmē tā ir tikai dažu sekunžu mērogā; vakardienas notikumi jau pieder ilgtermiņa atmiņai.

Otrkārt, darba atmiņu jauc ar uzmanību vai ar inteliģenci. Tās ir saistītas, bet nav viens un tas pats: uzmanība ir atlases mehānisms, darba atmiņa ir atlasītā materiāla noturēšana un apstrāde.

Treškārt, abas formas mēdz uzskatīt par secīgiem posmiem, kuros informācija it kā vispirms nonāk vienā un tad pārceļas otrā. Precīzāk ir teikt, ka tā ir viena sistēma, kuru aprakstām no diviem skatpunktiem: cik daudz spējam noturēt un ko ar to spējam darīt.